7:30 kā ķipīši sēžam viesnīcas foajē un gaidām, kad mums pakaļ atbrauks tūroperators, lai vestu skatīt slaveno Perito Moreno ledāju. Plkst. 8:00 tas beidzot notiek. Vēl pusstundu riņķojam pa citām pilsētas viesnīcām, kuplinot mūsu pulku.
Pēc pusotras stundas tiekam aizvizināti ar autobusu līdz Los Glaciares (ledāju) nacionālajam parkam. Tad mums tiek dotas pāris stundas, lai apskatītu ledāju no tam paredzētajām terasēm Brazo Rico (Argentīnas ezera dienvidu atzara) otrā krastā. Skats ir varen iespaidīgs! Ik pa laikam var dzirdēt, kā ledājā rodas kāda jauna plaisa, atskanot skaļam krakšķim, bet kad no ledāja atdalās kāds gabals, pat ja tas ir neliels, tas ieveļas ūdenī ar milzīgu troksni, kas ir līdzīgs pērkona dārdam, un ūdens viļņojas vēl ilgi pēc tam, kad ledus gabals jau ieniris ezera dzīlēs.
Perito Moreno ledājs esot trešais lielākais pasaules saldūdens rezervju avots. Tā augstums virs ūdens sasniedz 70 - 100 m, bet zemūdens daļa ir 100 - 200 m bieza. Tādēļ dažkārt esot vērojami atlūzušie gabali, kas pēkšņi iznirstot virs ūdens un paceļoties divreiz augstāk par pašu ledāju. Mums ir iespēja redzēt kādas salīdzinoši nelielas atlūzas paraugdemonstrējumus.
Pēc pāris stundām jau sēžam mazā kuģītī, kas mūs ved uz pašu ledāju, jo tūres ietvaros ir paredzēta arī 2 stundu pastaiga pa Perito Moreno. Galamērķī mūs sagaida gidi, sēžam kā princeses, kamēr mūsu zābakiem tiek piestiprināti kramponi (saukti arī par kaķiem, dzelkšņiem vai koškām) un puiši iztaujā mūs par nacionālo piederību un citām lietām (šķiet, mums jau atkal ir uzradušies precinieki :)) Tad mūsu burvīgais piedzīvojums var sākties. Ejam pa krasta līniju, kur paveras nereāls skats ar milzīgu akmeņu grēdām un koka bluķiem, kas sagrūsti krastā. Tas tādēļ, ka, lieliem ledusgabaliem atdaloties no ledāja, ūdens līmenis šajā ezera atzarā mēdzot pacelties pat par 30 m!!!
Esam absolūtā sajūsmā par šo pasākumu. Tas lasāms mūsu sejās :)
Un šādi izskatās kramponi un viena no latviešu princesēm tajos.
Kad esam gana izstaigājušies (labprāt gan staigātu vēl un vēl), mūs sagaida vēl kāds pārsteigums - glāze viskija ar ledāja ledu tajā. Priekā!
Ja vien jums gadās būt Patagonijā, tad šī tūre ir OBLIGĀTA! :)
Sārtiem vaigiem un laimīgas kāpjam atpakaļ kuģītī, ar kuru pēc darbadienas atgriežas arī daļa mūsu gidu un kramponu licēju. Šie mūs aicina vakarā tikties vietējā krodziņā, taču mūsu randiņš tā arī nenotiek, jo pusotru stundu kavējamies (mēģinam risināt mašīnas īres lietas, protams, solītā mašīnas īres cena ir daudz augstāka, tādēļ sakām - Nē, paldies!) Vai nu viņi jau atmetuši cerības mūs sagaidīt, vai arī vēl nav ieradušies kā jau dienvidniekiem pienākas :) Toties atceļā satiekam manu četrkājaino draudzeni, kura no priekiem lec pa gaisu un laiza rokas. Mana sirds ir šī suņabērna savaldzināta, gribu to vest sev līdzi uz Latviju! :) Tiekam eskortētas līdz viesnīcai. Esmu pārsteigta, kad viņa atsakās no suņu cepumiem, kuri man vēl ir krājumā, bet baksta ar purnu, prasot kādu glāstu. Šis suņuks nealkst ēdiena, bet gan mīlestības. Šovakar viņa tiek pie vārda - nokristu viņu par Blusiņu :)
No comments :
Post a Comment