The song of the day

...or the soundtrack of our Argentina trip :)

MUJI

Being in Berlin last time (in March) my friend brought me to this lovely Japanese store called MUJI. Oh my, I lost myself there! All these little nice objects and things, simple and natural design. That must be how paradise looks like for order and neat freaks. And this store totally embodied what Japan could look like (for a person who has not been there yet).

23. aprīlis - atvadas

Pēdējais rīts Argentīnā un Buenos Aires. Tā kā jau atkal esam apmetušās boutique viesnīcā, tur valda intīma un personiska gaisotne. Pablo - viesnīcas administrators šorīt atstāts par atbildīgo arī brokastu zālē, tad nu viņš steidz mūs pabarot un vēl papļāpāt par dzīvi Argentīnā, ekonomiku un politiku. Cita starpā atklājas, ka puisis daudzpusīgs, spēlē trompeti pank-rok-regeja grupā un studē audiovizuālās zinātnes, mums ir par ko parunāt :) Brokastis ievelkas. Mums ir laiks līdz diviem pēcpusdienā. Gribam aizdoties līdz Botāniskajam dārzam, ko salielīja Nikola (Iguazu satiktā amerikāniete), un vēl jāatrod valsts pasta dienests, lai varam nosūtīt pastkartes, kas ar' šajā valstī izrādās diezgan problemātiski. Viņiem te kaut kāda jokaina sistēma, ir valsts pasts un tad vēl n-tās kurjerpastu firmas, kur cenas nedaudz augstākas, bet viņi sūta arī pastkartes. Taču tā kā uz mūsu pastkartēm salīmētas valsts pasta markas, jāmeklē vien viņu kastes vai kantoris.

Aizejam līdz Botāniskajam dārzam, ieeja par brīvu, pieejams Wi-Fi. Jauka vieta, kur patverties tveicīgā dienā. Tas izveidots 19. gs. pašā izskaņā. Dārza teritorijā izvietoti daudzi mākslas objekti, ierīkota botāniskā bibliotēka un vēl te atrodas dārzkopības skola.

Vēl šis dārzs ir kļuvis par mājvietu milzīgai pamesto kaķu kolonijai, kas te tiekot atnesti un atstāti. Vasaras sezonā gandrīz katru dienu piepulcējoties pa iemītniekam, tā kā viņu rindas nemitīgi aug. Šefību pār cilvēku bezatbildības upuriem ir uzņēmusies brīvprātīgo organizācija, kas viņus baro, sterilizē, vakcinē un meklē tiem jaunas mājas.

Atpakaļceļā uz viesnīcu vēl piesēžam kādā Palermo Soho kafejnīciņā iedzert ko atspirdzinošu - diena padevusies diezgan karsta. Ir mazliet skumji braukt prom, labprāt vēl te padzīvotos kādas pāris dienas.

Pie viesnīcas mūs jau gaida Pablo sarunātais transports. Šoferīts runātīgs un interesants puisis, zina, kur ir Latvija. Ceļā uz lidostu mums ir īsais kurss Argentīnas sociālekonomikā un politikā. Par to, ka valdība draņķīga, par to, kā tiek izniekoti valsts resursi, par futbolu kā valsts otro reliģiju, par cilvēku dzīves līmeni un kvalitāti. Pie lidostas sirsnīgi atvadāmies. Mums tiek iedotas vizītkartes, sak, ja nu atkal esat te un vajag transportu. Kas to zina, varbūt arī :) Ceļojums ir bijis grandiozs. Tik daudz iespaidu un atmiņu dzīves mugursomā! Vēl tikai nieka 25 stundas un būsim mājās.

22. aprīlis - pēdējais tango Buenos Aires

Laura ierosina šodien apskatīt Buenos Aires operas namu, sauktu par Teatro Colón. Tas esot trešais labākais operas nams pasaulē un akustikas ziņā ierindojas pasaules labāko pieciniekā. Celts 1908. gadā, bet 2010. gadā piedzīvojis grandiozu atjaunošanu. Protams, šī operas nama zāle pulcē pasaules operas un klasiskās mūzikas zvaigznes. Šāds, lūk, plakāts rotā kādu no nama sienām. Latvieši ir visur :)

Piesakamies organizētai ekskursijai un mums laimējas būt klāt arī Rosīni "Seviļas bārddziņa" mēģinājumā.

 

Tālākais plāns paredz tango mūzikas disku iegādi jau pieminētajā El Ateneo, maltīti kaut kur pa ceļam un vēl Laura ir izdomājusi iemēģināt Buenos Aires piedāvātos friziera pakalpojumus. Tā kā pamazām satumst un pa ielām man īsti klīst negribas, dodos sevi izklaidēt uz Nacionālo Mākslas muzeju, kura pastāvīgajā ekspozīcijā apskatāms Rodēna "Skūpsta" ģipša atlējums un vēl daudzi citi pasaules un nacionālās mākslas dārgumi. Jāatzīst, viņiem ir iespaidīga mākslasdarbu un priekšmetu kolekcija. Ieeja jau atkal bezmaksas, pārsteidzoši.

Kad Laura ir saposta, tiekamies, lai dotos atkal uz milongu La Catedral. Šodien piesakamies uz nodarbību, ko vada kāds kolumbiešu pāris, un tas nu ir fakts, ka katrs šo deju māca pilnīgi citādāk. Un laikam jau arī veidu, kādā to dejot, ir bezgala daudz, bet dejot ar puisi, kurš pats mācās un nomin Tev kājas, nekāda lielā prieka nav, tāpēc pārsvarā visu laiku nodejoju ar vakardienas "privātskolotāju". Uz nākamo nodarbību te sanāk tik daudz tautas, ka nav kur palikt. Pagaidam gan līdz nodarbības beigām, cerībā, ka dejot gribētāju skaits saruks un varēs vēl mazliet uzdejot, bet nekā. Zālē čum un mudž no dažāda kaluma tango dejotājiem. Kāds internetā bija rakstījis, ka trešdienas ir tūristu dienas La Catedral un tā arī ir. Žēl, ka šovakar ir trešdiena un arī mūsu pēdējais vakars tango dzimtenē. Vakardienas paziņa gan mēģina mūs pierunāt palikt, līdz viņš beigs darbu, un sakās mūs aizvest uz kādu no autentiskākām Buenos Aires milongām, bet mēs kā godīgas mātes meitas dodamies atpakaļ uz viesnīcu, soloties atbraukt vēl kādreiz. Nu ja.

 

21. aprīlis - gandrīz kā mājās

Cik jauki ir būt atpakaļ šajā mutuļojošajā pilsētā. Viss jau tik pazīstams un saprotams. Ierodamies viesnīcā pirms reģistrēšanās, bet mums saka, ka pēc neilga laika istaba būs gatava. Aizejam tepat ap stūri ieēst gruntīgākas brokastis nekā tās, ko deva autobusā, un kad esam atpakaļ, tiekam arī iekšā savā istabā. Mums ir apmēram skaidrs, ko vēl gribam paspēt apskatīt un izdarīt šo pāris atlikušo dienu laikā, bet plāni nav grandiozi. Mēneša piedzīvojumi sagūluši plecos un tiešām gribas nesteidzīgi pabaudīt pilsētas atmosfēru. Šo trīs nedēļu laikā rudens jau ir jaušami pietuvojies.

Klaiņojam pa hipsterīgo un stilīgo Palermo Soho rajonu, mūsu viesnīca ir ļoti netālu, un vakarā dodamies uz Lauras nu jau iemīļoto La Catedral, kas ir 15 min gājiena attālumā, lai apmeklētu tango nodarbības. Arī man  šī vieta iepatīkas uzreiz, nevar ne salīdzināt ar armēņu kultūras namu. Esam vienas no pirmajām, tad nu vietējie puiši mums visu izrāda un aicina uzdancot. Mums ir gandrīz privātstundas. Izrādās, arī kaķi te dejo tango :)

Pirmo nodarbību pasniedz šī klubiņa dibinātājs. Kā viens no šeit strādājošajiem vēlāk stāsta, viņš esot īsts multimākslinieks un hipijs. Sāku saprast tango dejas dvēseli. Kad pēc mūsu nodarbības uz deju grīdas kāpj jau krietni pieredzējuši pāri, man, viņus vērojot, metas zosāda. Tik apvaldīti jutekliska un kaislīga, bet vienlaicīgi maiga ir šī deja. Tā ir absolūta partneru saplūšana. Vienam otru jāizjūt tik ļoti, lai spētu paredzēt un sajust katru nākamo partnera kustību. Īsta maģija.

Pirms gadiem Gidona Krēmera koncertā mani līdz asarām aizkustināja viņa izpildītais Astora Piazzollas "Oblivion". Un prasmīgi dejots tango ir tieši tikpat emocionāli aizkustinošs.

Uz otro nodarbību nepaliekam. Miegs un nogurums mūs uzvar. Bet zinām, ka rītvakar būsim atkal klāt.

  

18. aprīlis - trīs dienas Mendozā

Pagulējušas un mazliet saņurcītas mostamies, lai mūsu mājā uz riteņiem paēstu brokastis. Lauriņai šodien vārda diena! Hip, hip, urrā!

Tā kā galīgi bijām piemirsušas par to, ka šajā nedēļas nogalē ir Lieldienas, kuras svin arī Argentīnā un visiem ir brīvdienas, pasūtot naktsmītni Mendozā, mums bija atlikušas tikai dažas iespējas - Ritz viesnīca par 600 euro naktī vai eko viesu nams Andu pakājē 30 km attālumā no pilsētas. Saprotams, izvēlējāmies otro. Rezultātā viesu nama saimnieku draugs mūs sagaida autoostā un kopā ar savu sievu un dēlēnu ved uz viesu namu. Par šo pakalpojumu viesu nama saimnieks no mums noplēš krietnu summiņu. Saprotam, ja gribēsim kur tikt prom no šīs ekoviesnīcas, tas mums iedzīs pamatīgu robu finansēs. 

Šodienu pavadām mierīgi, atpūšamies, paklaiņojam pa vietējo apkaimi, kur īsti nav, ko redzēt, papļāpājam ar saimniekiem, viņu draugiem un citiem viesu nama viesiem. Kā vienmēr mums jāatbild uz neskaitāmiem jautājumiem par Latviju, bet cilvēki jauki un interesanti. Paēdam kopīgas vakariņas. Rīt viens no saimniekiem - Eduardo mūs solās pieteikt ekskursijai kādā no vīna darītavām un arī aizvest līdz tai.

19. aprīļa rītā tiekam pacienātas ar ļoti plānām brokastīm un nogādātas līdz vīna darītavai Nieto Senetiner, kur šodien notiek arī klasiskās mūzikas koncerts. Iekšā tiekam par ziedojumiem - mums katrai bija jāatnes paka piena pulvera, kas tālāk tiks ziedota trūcīgajām ģimenēm. Degustējam vīnu un klausāmies koncertu. Esmu laimīga dzirdēt arī Astoru Piazzollu.

Atmosfēra patīkama, vīns ne visai. Tad mums tiek piedāvāta neliela ekskursija un degustācija. Nē, par šiem vīniem neesam sajūsmā.

Pusdienas šeit mums iet gar degunu, jo visas vietas jau ir rezervētas.

Mums atbrauc pakaļ kāds privātais taksis, ko sarunājis Eduardo, laikam kārtējais draugs. Pabraucot pāris metrus, pārsprāgst riepa. Jautrībai nav gala. Kamēr puisis maina riepu, mēs lauzām galvu, ko pasākt tālāk. Iebraucam vēl vienā vīna darītavā, tur visi degustāciju laiki ir aizņemti. Metam mieru un sakām, lai šoferītis mūs ved uz Mendozu un pēc stundām četrām atbrauc pakaļ. Te nu bija galvu reibinoša vīnu degustācijas tūre! Nu, pašas jau tomēr vainīgas, galīgi nogulējām no plānošanas viedokļa. Esam riktīgi vīlušās. Mendoza arī nekāda. Ejam paēst, iepērkamies vietējā lielveikalā, saņemam kārtējo devu komplimentu un ejam atpakaļ uz norunāto vietu, lai brauktu atpakaļ uz mūsu trimdu. Sarunā ar šoferīti atklājam, ka Eduardo mums par pirmās dienas transfēru no autoostas ir paprasījis gandrīz dubultā, nerunājot par to, ka īstenībā tikām "paķertas uz astes". Kaut kā kremt, ka mūs uzskata par dumjām un slaucamām govīm. Kaut kāds paradokss - kā cilvēki laipni, draudzīgi un atsaucīgi, bet no biznesa viedokļa galīgi neadekvāti.

Mūsu kaimiņš :) Diez, vai viņam arī plēš deviņas ādas? Tāds diezgan kaulains...

Nākamajā rītā prasām, lai Eduardo mums piestāda rēķinu, tas, protams, ir liels, mēs pasakām, ko domājam, viņš laikam nokaunās un piedāvā mūs bez maksas aizvest uz netālo termālo ūdeņu parku, kas nosaukts par spa. Smiekli nāk. Nu, ļoti skaļš vārds tam, kas mūs sagaida. Īsāk sakot (nezinu, ko Laura saka), uz Mendozu droši varat nebraukt. Argentīnā ir tik daudz skaistu vietu, ko redzēt. Ja varētu patīt atpakaļ, paliktu Cafayate uz vīnu degustāciju.

Vakarā 8os kāpjam nakts autobusā, laimīgas tikt prom. Doma par atgriešanos Buenos Aires silda sirdi.

17. aprīlis - nagla un 3 klimatiskās joslas 300 kilometros

Rīts mums nemaz tik agrs nesanāk, bet mierina doma, ka šodien jānobrauc tikai nedaudz vairāk par 300 km. Galamērķis ir pilsēta ar nosaukumu (San Miguel de) Tucuman (diez, vai nav rada mūsu Tukumam :)), 8os vakarā no turienes izbrauc mūsu nakts autobuss uz Mendozu. Līdz tam vēl jāatdod īrētā mašīna. San Miguel de Tucuman ir Argentīnas neatkarības šūpulis. Šajā pilsētā 1816. gada 9. jūlijā tika parakstīta Argentīnas neatkarības deklarācija.

Plānojam braukt pa izslavēto un skaisto 68. šoseju (ruta 68), kas aizvijas no Saltas līdz Argentīnas ziemeļu reģiona vīna galvaspilsētai Cafayate, kas ir aptuveni pusceļš līdz Tucuman. Un tiešām, skati ir vienreizēji. 

Šo klinšu veidojumu nosaukuši par amfiteātri. Akustika lieliska.

Neesmu bijusi Lielajā kanjonā, bet šis varētu būt viņa mazais brālis. Kāds internetā salīdzināja 68. šosejas malā redzamās ainavas ar Marsu. Arī tur neesam bijušas, bet nospriežam, ka varētu izskatīties līdzīgi.

Ap 2iem ierodamies Cafayate, kas ir neliela un mīlīga pilsētiņa. Piesēžam ceļmalas restorānā paēst un drošības pēc pajautājam viesmīļiem, cik stundas jābrauc līdz Tucuman. Un labi, ka tā. Viņi atbild - stundas piecas. No sākuma nodomājam, ka tas joks. Palikuši apmēram 200 km, bet viņi pilnā nopietnībā turpina teikt to pašu. Pārvarot nelielu izmisumu, saprotam, ka aizlidot uz turieni nevaram, paspēsim, paspēsim, nepaspēsim - būs jādomā cits plāns. Steidzam vēl benzīntankā savām rociņām nomazgāt mašīnu, kas pēc vakardienas neceļiem lagūnā izskatās pabriesmīgi, un apņēmīgi turpinām ceļu. 

Laurai jau atkal pienākas medālis. Rullē kā sacīkšu braucēja. Aiz loga viena aiz otras zib vīna darītaviņas. Es pat gara acīm spēju iedomāties, ka mēs Mendozu iemainām pret šo mīlīgo vietiņu. Bet ceļš dun zem riteņiem un plok arī atlikušo kilometru skaits. Sākam saprast, kādēļ 200 km ceļa veikšanas prognozes bija tik pesimistiskas - jāpārbrauc Abra del Infiernillo kalnu grēdai, ceļš līkumains un segums briesmīgs (labi, ka tikai vēlāk izlasām, ka šis ceļš ierindots starp bīstamākajiem Dienvidamerikas ceļiem). Pa priekšu velkas autobusi, bet Laura meistarīgi tiek ar visu galā. Sākam saskatīt kalna galu, mani jau atkal mazliet šķebina. Un kas tad tas? Kalna gals tinās mākonī. Te nu būs mums nevis vilciens mākoņos, bet mašīna mākoņos :)

Termometra rādītājs nokrīt no +30 uz +9 grādiem, sāk līt, redzamība - minimāla :) 20 min laikā no tuksneša ar kaktusiem esam iebraukušas... Lielbritānijā.

Pēc apmēram 10 km ceļš sāk vīties lejup. Tagad esam Šveicē :) Visapkārt lekna, zaļa zāle, ganās zirgi, priekšā liels ezers un Tafi del Valle. Agrāk te bijusi Kalčaki indiāņu apmetne un tās nosaukums Taktikllakta tulkojams kā "grezno vārtu/ieejas pilsēta". Un patiesi - klimatisko apstākļu maiņa ir prātam neaptverama. 

Līdz San Miguel de Tucuman vēl mazliet vairāk par 100 km. Turpinām ripot lejā pa 307. šoseju. Pēc kāda laika mums apkārt sāk plesties džungļi - jungas (Andu tropiskie un subtropiskie meži). Trūkst vārdu. Pasakaini! Ja vakardienas iespaidi bija diezgan pliekani, tad šodiena mums atlīdzina ar uzviju!

Ap 7iem riņķojam ap Tucuman pilsētu, cits smeķis vadīties pēc ceļu kartes uz papīra. Sasniedzam auto nodošanas punktu. Pie ieejas stāvošais onkulis mums kaut ko rāda ar izstieptu pirkstu mašīnas virzienā. Skatāmies, aizmugurējā riepa gandrīz plakana. Vīrs auto nomā saka, ka jābrauc uz servisu. Mums izmisums, negribās šādas lietas dēļ nokavēt autobusu. Viņš sola, ka tas nebūs ilgi un ka pēc tam aizvedīšot mūs uz autoostu. Servisā izrādās, ka riepā ir iedūrusies nagla, par laimi līdz kamerai tā nav tikusi. Samaksājam vien nieka 50 pesos un saprotam, kāpēc mums likās, ka mašīnu visas šīs dienas tā kā mazliet mētā. Aleluja! Uz aizmugurējā sēdekļa noteikti sēdēja mūsu sargeņģeļi :)

8os laimīgas sēžam savās pirmās klases vietās nakts autobusā uz Mendozu. Tas tiešām ir kas neparasts. 6 vietas pirmajā stāvā, krēsli transformējami gultās, mums pasniedz vakariņas puisis baltos cimdos, dzirda ar vīnu un šampanieti. Priekā! Šī bija varena diena.

16. aprīlis - vēlreiz Saltā

No rīta Laura saprot, ka Saltas viesnīcā ir aizmirsusi sava telefona lādētāju. Skaidrs, ka mums būs jāiebrauc tam pakaļ. Paēdam brokastis un dodamies ceļā. Lamas mūsu šikās dizaina viesnīcas pagalmā vēl turpina brokastot :)

Viesnīcā mums iesaka pabraukt atpakaļ uz Uquia ciematiņu un apskatīt mazo baznīcu ar indiāņu freskām, kas attēlo eņģeļus. Tā arī darām, bet mūsu uzmanību novērš suvenīru tirgotava, kas atrodas pie baznīcas. Kad iznākam no turienes ar dāvanām visiem tuviniekiem, atklājam, ka baznīca pirms 10 min ir aizvērusies pusdienlaikam un būs atkal vaļā tikai pēc pāris stundām. Muļķīgi, bet neko darīt, toties suvenīri visiem sagādāti, kas arī ir liels un laikietilpīgs darbs :)

Iespaidīgās ainavas slīd garām aiz mašīnas loga.

Vēl viens ieteikums no viesnīcas recepcionistes ir Laguna Yala pie Jujuy, uz to ved grants ceļš gandrīz 30 km garumā, kurš met loku un atgriežas atkal uz šosejas. Nodomājam, lai iet. Braucam pa pilnīgu bezceļu augšup kalnā. Ainava ļoti centrāleiropeiska, zaļi kalni, ieplakā ezers. Respektīvi, cilvēkam, kas dzīvo mālainā tuksnesī, kur vienīgais zaļais augs ir kaktuss, šī tiešām ir oāze, bet mums skats elpu neaizrauj. Tiesa, līdz brīdim, kad esam kādus 5 km no bezceļa beigām un jau noilgojušās pēc asfalta seguma un taisna ceļa. Šis kalna nogruvums liek mums griezties apkārt un ar 20 km/h kratīties atpakaļ pa to pašu ceļu. Jā, šodien kaut kāds jocīgs mums tas roadtrips ir izvērties :) 

Saltā iebraucam vakarā, saprotam, ka nav jēgas pāris stundas pirms tumsas iestāšanās doties izbraucienā pa vienu no ainaviskākajiem ceļiem reģionā. Paliekam pa nakti tepat ar domu rīt agri no rīta doties ceļā.

15. aprīlis - Inku ceļš

Iepriekšējā ierakstā esmu piemirsusi pieminēt dienas satraucošāko piedzīvojumu - braukšanu īrētajā mašīnā pa Saltas ielām. Par to Laurai pienākas medaļa :)

Rītu iesākam agri, visas mūsu somas saliktas mašīnā, priekšā trīs dienu roadtrips. Šodienas plānā ir Quebrada de Humahuaca Jujuy provincē - ieleja Andu kalnos, pa kuru vasarās plūst Rio Grande (upe), bet tagad tā ir izžuvusi, jo tā ir sezonāla un vasara šajā pasaules puslodē ir tikko beigusies. Šī ieleja ir iekļauta UNESCO kultūras mantojumā kā 10 000 gadu vecs tirdzniecības ceļš, saukts par Inku ceļu, kas aizvijas līdz pat Bolīvijai. Gribam apskatīt divus punktus - Purmamarku ar savu slaveno septiņu krāsu kalnu un Salinas Grandes, kas ir liels sāls tuksnesis, un, protams, visu skaistumu, kas ir apkārt. Skati burvīgi, milzīgie, senie kalnu masīvi, platā, izžuvusī upes gultne, lieli kaktusi. Ehhh, skaistums!

Pēc kādām pāris stundām iebraucam Purmamarkā un esam neizpratnē, ko šajā mazajā pilsētiņā pasākt visas dienas garumā, tā kā daudzas tūrisma firmas piedāvā te stundām vērot septiņu krāsu kalnu. Nu, ļoti iespējams, ka mainoties saules leņķim un līdz ar to arī apgaismojumam, kalns izskatās citādāk, bet visapkārt ir vēl tik daudz skaistuma, ka mēs nu pilnīgi noteikti netaisāmies te pavadīt visu dienu.

Jā, celtniecības izmaksas te laikam nav visai augstas :) 

Piesēžam kādā no vietējām kafejnīcām, izdzeram pa kafijai, apēdam pa pāris empanadām (pīrādziņi, pildīti ar gaļu, sieru vai dārzeņiem), sapērkam vēl līdzņemšanai un dodamies nobildēties uz slavenā septiņu krāsu kalna fona, kas kādai vietējai dāmai ir ienesīgs bizness, tā kā viņa tirgo biļetes uzkāpšanai nelielā pakalniņā, kas kalpo par labu platformu foto uzņemšanai. Lai nu būtu.

Bet atpakaļceļā uzietais rakurss, manuprāt, ir vēl veiksmīgāks. Jā, starp citu, ja kāda no neprecētajām meitenēm vēl nav saskaitījusi 100 baltus zirgus, pilnīgi noteikti var doties uz Argentīnu, te to ir bezgala daudz :)

Izpētām karti, sāls tuksnesis no šejienes ir nieka 45 km attālumā, lecam mašīnā un turpinām ceļu. Tas vijas augstāk kalnos un kļūst arvien līkumaināks.

Man sāk sāpēt galva un mesties nelabi, saprotu, ka laikam esam ļoti augstu. Pavisam drīz arī nāk atbilde. Ehh, kā tagad noderētu Giljermo kokas lapas! :)

Aiz šīs kalnu grēdas iztālēm pamanām sāls tuksnesi. Skats ir iespaidīgs.

Pietuvojoties, esam baltā plašuma noburtas. Gaisā var sajust sāls smaržu. Fotosesija var sākties! :)

Bez saulesbrillēm te nu nekā. Tūristu padaudz. Šeit ir arī strādājoša sāls ieguve. Baltajā laukā ik pa laikam iebrauc smagās mašīnas un atgriežas ar sāls kravām.

Atpakaļceļā arvien sajūsmināmies, raugoties dabas varenībā un burvībā, iežu dažādais kolorīts visā krāšņumā paveras varenajās kalnu grēdās. Kaktusu stāviem, saules apmirdzētiem, apkārt viz gaismas oreols. Skaisti.

Pa ceļam uz Humahuaca iebraucam mājīgajā Tilcara pilsētiņā, kur dikti sapriecājamies par kādu bodīti, kur var nopirkt svaigi spiestas sulas. Katra kāri izdzeram pa puslitrīgai glāzei. Humahuaca iebraucam jau melnā tumsā un izlemjam, ka te nepaliksim. Griežam riņķī un braucam meklēt naktsmājas kādā no ceļmalas viesnīcām. Piestājam lepnā dizaina viesnīcā Hotel Huacalera, kas, jāatzīst, šajā vidē šķiet diezgan jancīgi. Recepcijā piesolītā SPA pirtiņa nav iesilusi. Metam mieru un dodamies ēst vakariņas. Restorāns lepns, bet cenas draudzīgas un ēdiens gards. Diena varen piesātināta. Laurai par lielo stūrēšanu pienākas vēl viena medaļa.