25. marts - hop-on, hop-off diena

Šodien vēlais rīts, jo vakarnakt līdz diviem blogoju. Lauriņa gan jau uzgatavojusi brokastis, sēž, iemērkusi kājas lielā katlā ar aukstu ūdeni - vakardienas pargājiens liek sevi manīt. Paēdam, sapošamies un taisām otro dubli tūristu autobusam. Šodien veiksmīgi. Nopērkam biļeti divām dienām, izbraucam gan dzelteno, gan zilo līniju. Vējš matus sapinis kabrioleta pinkās, pirkstus nevar dabūt cauri :)) Rītdienas apskates punkti skaidri. 

Vakara cēliens mierīgs ar vakariņām piemājas ēstuvītē + milzīgu šokolādes helados (gluži kā itāļu saldējums), te gan nedod bumbiņas, bet jāizvēlas konkrēta izmēra un cenas vafele vai trauciņš, kurš ļoti prasmīgi un virtuozi tiek piepildīts ar kaudzi. Jau mājās esot, saplānojam atlikušo ceļojuma daļu.

24. marts - turpinājums

Apēdam pa salčukam rožu dārzā un izlemjam aiziet ar kājām arī līdz Rekoletas kapsētai - te nu bija nekustīgā diena! Kartes mērogi nav īsti skaidri, saule cepina, bet mēs braši soļojam, uzņēmušas kursu pa Buenos Aires Brīvības ielu. Celtnes masīvas un augstas, iela plata, satiksmes plūsma intensīva, sajūtam lielpilsētas dvesmu. Zinām, ka "ziemas sezonā" (grādi ap 30 pēc Celsija saulē) kapsētu apmeklētājiem slēdz agrāk, tādēļ ļoti ceram, ka ceļš nebūs velti mērots. Atrodam to stundu pirms ieejas slēgšanas. Protams, neiztiekam bez uzbāzīga gida, kurš sākumā apgalvo, ka viņa pakalpojumi nav maksas, ātri uzskrecelē mums kapsētas plānu uz nelielas lapeles ar nozīmīgākajiem pieminekļiem un tad saka, ka vāc ziedojumus. Paldies, nē! Skats tiešām ir varens. Atgādina Parīzes Pjēra Lašēza kapsētu. Ceļojot arvien biežāk, sāk palikt grūtāk izvairīties no salīdzināšanas. 

Evas Perones kaps, kā jau iepriekš lasīts, gaužām necils, salīdzinot ar dažādu ģenerāļu un diplomātu atdusas vietām, toties ziediem klāts. Kad apsargi mūs visus laipni aizbīdījuši līdz izejai, domājam, kurp lai aiziet paēst. Viss apkārt šķiet tik tūristisks. Pie kapsētas skvērā notiek brīvdienu tirdziņš ar amatnieku un mākslinieku stendiem (jā, 24/03 te ir valsts brīvdiena). Dodamies nezināmā virzienā pa vienu no ielām. Mūs uzrunā kāda smalka dāma, laikam pamanījusi mūsu apjukumu, kas izvedusi pastaigā savus četrkājainos draugus (viņai to ir divi, diezgan tipiski šajā pilsētā) un saka, lai dodamies atpakaļ Rekoletas kapsētas un kultūras centra virzienā, ka tur esot daudz labu vietu (tās pašas, ko noturējam par tūristu ēstuvēm). Lai nu tā būtu. Dodamies atpakaļ un pilnīgi necerētā kārtā apsēžamies kādā terasē, kas izrādās viena no vietām, par kuru lasīju un ļoti gribēju iemēģināt - Bullera vietējā alus brūvētava. Pierunāju Lauru noprovēt paraugu komplektiņu, kā arī pagaršojam "mājas" gatavotos ravioli, kas gan mūs īpaši neiedvesmo.

Mieru, tikai mieru, katras glāzes tilpums ir tikai 100 ml :) Alus labs. Pirms promiešanas ieejam labierīcībās un gandrīz apkrītam, ieraugot saules atstāto sveicienu - deguni sarkani, saulesbriļļu un krekliņu robežas ļoti skaidri jaušamas. Tagad domājam, kā lai nokļūstam savās pagaidu mājās, izlemjam doties uz Brīvības ielu un lēkt pirmajā autobusā, cerībā, ka tas mūs aizvedīs maksimāli tuvu vajadzīgajam punktam. Laura vēlreiz apjautājas pieturā stāvošajiem, viņi apgalvo, ka būs labi. Iekāpjam autobusā, Lučias dotā braukšanas kartiņa izrādās tukša, bet autobusa vadītājs mums saka, lai ejam vien tālāk. Grieķijā autobusu vadītāji arī traki brauc, bet šis ir kaut kas - turamies stingri ar abām rociņām, bet cienīgākais šī brauciena kaskadieru triks ir tas, ka šoferītis pirms katras pieturvietas atver visas autobusa durvis vēl krietni pirms pieturvietas un traucoties pilnā atrumā, un tāpat tās aizver tikai pēc tam, kad autobuss jau uzsācis kustību. Rīgas pasažieriem būtu ko pamācīties. Smiedamas par amizanto braucienu, izkāpjam/izlecam kaut kur, mūsuprāt, vistuvāk mājām, bet izrādās, ka vēl krietns gabals, ko iet. Pēc kādas pusstundas un sāpošām kājām beidzot esam klāt.

Pirmais tango Buenos Aires / First Tango in Buenos Aires

This time in Latvian. Translation into English will follow when possible.

22. marts.

Rīts trauksmains, vēl pēdējie sagatavošanās darbi, lieku mugursomā lietas un atkal ņemu tās ārā - ceļojums mēneša garumā dažādos platuma grādos nav joka lieta :) Vēlas brokastis ar vecākiem, telefona zvani un īsziņas ar laba ceļa vēlējumiem, atvadas lidostā un 15:40 ar Lauru izlidojam uz Frankfurti. Nākamais lidojums uz Sao Paulo ilgst 12 stundas. Vien doma par tiiiiiik garu lidojumu man uzdzen nelabu dūšu, bet apbrīnojamā kārtā to pārciešam necerēti viegli un laiks paiet ātri, dažas stundas vēlāk jau sēžam lidmašīnā uz Buenos Aires. Tik vien kā pagūstam noskatīties pa filmai un esam klāt. Kopš izlidošanas no Rīgas ir pagājušas 25 ar pusi stundas. Nu jau ir 23. marts.

Pēc trauksmaina pārbrauciena ar taksometru, braukšanas kultūra Argentīnā ir iespaidīga, ierodamies caur airbnb.com noīrētajā Lučias dzīvoklītī, kas atrodas zaļajā Palermo rajonā, patērgājam ar mūsu 8 diennakšu jauno māju saimnieci, izprasām mūs interesējošās lietas, viņa mums iedod atslēgas un atstāj savu dzīvokli mūsu rīcībā. Bildēs, protams, viss izskatījās lielāks, glancētāks un smalkāks, esmu tā kā nedaudz ērcīga, bet nav laika dusmoties, steidzam dušā un dodamies izmest loku pa rajonu un apēst kaut ko, kas nav lidmašīnu ēdiens. Svētdienā daudzas vietas ir slēgtas, bet pēc ilgiem meklējumiem tomēr piesēžam jaukā vietējo produktu bodītē + kafejnīcā un ēdam no milzīgām plastmasas bļodām salātus (rīt mēģināšu izēst "doggy bag" ar trešo piegājienu :)) 

Pārnākot un mēģinot doties pie miera 7os vakarā (Latvijā jau pusnakts), saprotam, ka apraksts - dzīvoklis atrodas uz klusas ielas - latviešu cilvēka izpratnē nozīmē ko gluži citu. Pa ielu pārmaiņus ar satiksmes autobusu nemitīgi dragā mašīnas, kaut kur aiz sienas vai uz ielas nonstopā rej viens kvekšķis ((es mīlu suņus), Buenos Aires vispār var tikt pilntiesīgi saukta par suņu pilsētu - tie saitītē seko gandrīz ikvienam vietējam kājāmgājējam - kā arī par suņu kaku pilsētu - vērojot arhitektūru, modrību zaudēt nedrīkst ne mirkli :))

Pat ausu aizbāžņi īsti nelīdz, bet mans nogurums ir tik liels, ka nespēju pat lāgā dusmoties uz zem logiem sapulcējušos klaigājošu jauniešu bariņu, kas mani pamodina jau n-to reizi un pulkstenis rāda pēc 3iem naktī. Jau pēc īsa mirkļa sapņoju piekto sapni. 

No rīta sastopu saīgušu Lauru, kurai ir klājies daudz trakāk nekā man, gulēts pavisam maz, istabā uz salvetes atdusas nospiests tarakāns. Vienojamies, ja nākamo nakti būs tikpat jautri, domāsim par pārvakšanos uz citu mājvietu. Tā sākas 24. marts.

Diena tāda, kad negribās daudz kustēties, tādēļ nolemjam apskatīt pilsētu no hop-on hop-off autobusa. Laura iemēģina savas jauniegūtās spāņu valodas prasmes, meklējot tā pieturvietu dažus kvartālus no mūsu dzīovkļa, izrādās, tas pietur pie kādas kafejnīcas, ne tur pieturvietas norādes, ne kustības saraksta, nosēžamies pie viena no āra galdiņiem ar līdzņemšanai nopirktu kafiju un sākam gaidīt. Kāda spāņu ģimenīte, ēnā slēpjoties, laikam dara to pašu. Pieejam aprunāties. Autobusam jānākot ik pa 20 min, bet tas varot nozīmēt arī pēc stundas. Jā, jocīgi viņiem tajās dienvidu zemēs arī ar laika, ne tikai klusuma izpratni, bet ne jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta - mūs tas nepārsteidz. Diena sāk iesilt un spāņu ģimenē pēc stundu ilgas gaidīšanas met mieru. Laura uzmeklē autobusu kompānijas mājas lapu, 24tais katru mēnesi šiem ir brīvdiena. Vai nav viens veiksmīgs rīts! :) Neko, ceļamies un veļamies uz tuvējo parku, kas aizņem ļoti lielu Buenos Aires kartes sektoru. Skaisti! Un kas argentīnieši par sportisku nāciju! Tik daudzi skrien, ātri soļo, vienkārši soļo, brauc ar riteņiem!. Arī Lauriņa nespēj pretoties - sportiste mūsu :)

Ieklīstam skaistu koku alejā, kas vietējos papagaiļos izraisa mērenu sašutumu.

Pa ceļam zem dzelzceļa pārvada mums paveras šis burvīgais ielu mākslas šedevrs.

Parks tiešām ir milzīgs, kartē redzam vairākas ūdens tilpnes tajā, tad nu meklējam. Nogājušas krietnu gabalu, uzduramies rožu dārzam, par kuru tikām lasījušas ceļvežos un citos blogos. Skaisti.

Turpinājums sekos...