13. aprīlis - Salta

Godīgi sakot, pašā Saltā, izņemot šo krāšņo katedrāli, īsti redzēt nav ko.

Tādēļ mūsu ieteikums būtu nekavēt laiku un doties no Saltas uz augšu, uz sāniem un uz leju, kur ir tik daudz, ko baudīt un redzēt. Nu, labi, mūsu butika viesnīcai ar' nebija ne vainas :)

Rāma diena Saltā, rīt vakarā gribam īrēt mašīnu, lai parīt jau agri no rīta dotos uz Purmamarku un lielo sāls ezeru. Pirms tam gan gribam iespēt paciemoties arī pie vietējiem gaučo, kas organizē pus dienas izjādes ar zirgiem un dzīvošanos pa viņu rančo. Par rītdien iespējamo ekskursiju nav atbildes, nolemjam gaidīt līdz rītrītam.

12. aprīlis - neparedzēto notikumu virkne

Ceļamies agri, lai vēl pirms došanās iespētu paēst brokastis. Sakāpjam autobusā, bet ievērojam, ka daļa no vakardienas pūļa nav te. Taisnība, vakar Laurai recepcijā teica, ka otra cilvēku tūre brauks 10os no rīta. Pēc kādiem kritērijiem tika atlasīti laimīgie gulētāji, mums nav ne jausmas. Kad autobuss jau kādu laiku ripo pa džungļu ceļu, es apjēdzu, ka man nav telefona. Saprotu, ka tas palicis uz brokastu galda. Lecu pie šofera, viņš runā tikai spāniski, iedod man kaut kādus telefona numurus, kur neviens neceļ klausuli. Tad nu dīdos līdz lidostai. Ar mani tā nekad nav noticis, parasti brīnos par dažiem saviem draugiem, kuri regulāri zaudē savus mobilos telefonus, domājot, kā to var dabūt gatavu. Lūk, kā! Elementāri :)

Lidostā sadabonu vajadzīgo telefona numuru, sazvanu viesnīcu, viņi atrod manu telefonu un atgādā to ar taksi uz lidostu. Efektīvi. Fuuuuuuuu!!! Mūsdienu cilvēka identitātes lāsts - telefons, kurā glabājas tik daudz personiskās informācijas un ko tik viegli nozaudēt.

Mums paziņo, ka šodienas plānā ir tūlītējs lidojums uz Buenos Aires un tikai 6os vakarā uz Saltu. Absolūti neparedzēts notikumu pavērsiens. Daži no klātesošajiem ir riktīgi nikni, daudziem tas nozīmē jau trešo izbojāto dienu un novirzi no plāna. Sākam pļāpāt ar vienu spāņu puisi, kurš aizvakar ņujorkietes hostelī pie blakus galdiņa ēda pastu :) Ceļojot pa Argentīnu, tas sāk kļūt par gluži pašsaprotamu - ik pa laikam uzdurties tiem, ko esam sastapušas jau kur iepriekš. Lidmašīnā satiekam vēl arī amerikāņu brāļus, ar kuriem pavadījām vakaru jau pieminētajā hostelī. 

Kārtējie lidmašīnas gardumi, zinām jau no galvas iepakojuma saturu, kā nekā šis jau ir piektais lidojums pēdējo divu nedeļu laikā. Mūsu favorīts ir šokolādes cepums, tad nāk krekeri, bet bada laikam tiek atlikti cepumi ar citronu pildījumu. Noformējums labs, katra iepakojuma kastīte reprezentē kādu no Argentīnas pilsētām vai apgabaliem, kas ir arī viens no aviokompānijas galamērķiem. Šoreiz ļoti trāpīgi - Jujuy ir apgabals blakus Saltai, kas ir arī viens no mūsu galamērķiem.

Buenos Aires dodamies uz Cafe Tortoni - slavenāko galvaspilsētas kafejnīcu, kura atvērta pirms vairāk kā gadsimta un kalpojusi par mākslinieku un slavenu cilvēku pulcēšanās vietu. Es BEIDZOT tieku pie svaigi spiestas greipfrūtu sulas. Laime absolūtā!

Dodamies vēl uz dabas rezervātu, kam atvēlēta liela teritorija Del Platas krastos pie vecās ostas dokiem, taču vakardienas un arī šodienas lielā vēja un krītošo zaru dēļ tas ir slēgts.

Lidmašīna uz Saltu kavējas par 3 stundām, Saltā ierodamies ap pusnakti. 

11. aprīlis - čiks

No rīta jau atkal gāž kā ar spaiņiem un zibeņo. Oskars atnāk apjautāties, vai mūs nevajagot aizvest uz lidostu (par naudu, protams :)) Vajag gan. Lidostā esam laicīgi, skatāmies, mūsu lidojums nez kādēļ pārcelts 40 min vēlāk. Kad izsludināta iekāpšana, mums paziņo, ka lidojums kavēsies. Pēc laika mums jau saka, ka lidosim, iespējams, tikai pēc stundām trim. Lidmašīnā, ar kuru mums jālido, esot iespēris zibens. Visiem iedod pusdienu talonus, pret kuriem saņemam tortellini pildītus ar klimpām (respektīvi, mīklu mīklā) un daudz maizi :)

Lidostā un arī ārā ir ļoti sutīgs. Gaidām un svīstam, līdz beidzot mums tiek paziņots, ka šovakar diez vai lidosim, jo uz vietas neviens lidmašīnu salabot nevarot. Tehniķi no Buenos Aires būšot tikai vakarā. Bet mēs pa to laiku tiekam aizvizināti uz 4 zvaigžņu viesnīcu, kura ir pavisam tuvu Oskara cabañām. Viesnīca smalka. Tiekam pabaroti, izguldīti, vērojam no jauna tuvojošos negaisu un iepazīstamies ar dažiem bēdubrāļiem. Mūsu vidū ir cilvēki, kuri iesprūduši Iguazu jau kopš vakardienas - streika dēļ. Nabagi. Mums, savukārt, gar degunu iet ļoti gaidītais "Vilciens mākoņos", ar ko bijām plānojušas braukt no Saltas, jo tas dodas izbraucienā tikai nedēļas nogalēs. Baigi žēl. Viesnīcas administrācija saka, ka lidosim tikai rīt no rīta un recepcijā esot jābūt pus7. Mums nezināmu iemeslu dēļ viesnīcas recepcionisti izdomā par to mūs vēlreiz informēt pus3 naktī. Vai tas te kaut kāds vietējais jociņš? :)

10. aprīlis - streiks

Streiki Argentīnā ir bieža parādība, arī mēs esam ietrāpījušas uz vienu. Šodien nekursē autobusi un nestrādā daudzas iestādes. Cerība mirst pēdējā, aizejam līdz autobusa pieturai, jo bijām domājušas apskatīt Iguazu ūdenskritumu arī no Brazīlijas puses. Pieturā apstājas taksometrs un tā šoferis saka, ka varam negaidīt, autobuss nenāks. Laura noskaidro, ka līdz Brazīlijas nacionālajam parkam un atpakaļ brauciens ar taksi mums izmaksās tikai divas reizes dārgāk kā vakardienas brauciens ar autobusu uz nacionālo parku Argentīnas pusē. Tā kā to ir vērts ņemt vērā, ceļojot kuplākā pulkā. Lecam iekšā. Pēc minūtēm 15 jau šķērsojam robežu un esam klāt. Taksis solās mūs sagaidīt pēc 4 stundām. 

Brazīlijas puses parks šķiet daudz industriālāks un tālāk no dabas. Un arī mazāks. Bet ir iespējas dažnedažādām aktivitātēm. Mums tomēr pie sirds vairāk gāja Argentīnas puse. Putnu parkā netiekam, jo tur nevar maksāt ar karti, un nacionālā parka bankomāts gražojas un negrib man dot Brazīlijas reālus. Līdz mūsu braucienam atpakaļ palikusi mazāk kā stunda. Metam mieru, izdzeram pa sulu kokteilim un ejam gaidīt taksi.

Tā kā lietavu dēļ (tā vismaz mums cenšas iegalvot Oskars) mūsu cabanās wifi vairs nedarbojas, meklējam ēstuvi, kur varam pietikt internetam, jo mums vēl joprojām nav naktsmāju nākamajā pieturas punktā - Saltā. Ieejam kādā eklektiskā/hipsterīgā vietiņā, paēdam kārtējo pseido Āzijas maltīti, nokārtojam darīšanas virtuālajā pasaulē un sākam pļāpāt ar ņujorkieti pie blakus galdiņa, kura mūs uzaicina pie sevis uz hosteli uz vīna glāzi. Viņa Argentīnā ir jau trešo reizi, tādēļ nospriežam, ka viņa mums varētu dot kādu vērtīgu padomu, bet finālā pasākums izvēršas par pļāpāšanu ar viņu un vēl diviem amerikāņiem par viskautko. Bet vakars jauks. Un esam izbaudījušas hosteļa gaisotni.

Rīt lidojam uz Saltu.

9. aprīlis - Lielā Ūdens diena

Tā arī ir, kā vakar tikām brīdinātas - šodien ik pa laikam gāž kā ar spaiņiem, zibeņo un ducina pērkons. Tomēr nolemjam doties apskatīt slaveno ūdenskritumu. Un labi, ka tā. Par spīti tam, ka esam slapjas jau pēc pirmās takas, kas ved uz Velna rīkli - vietai, kur kopā satek divas upes un dārdēdamas gāžas lejā no 82 m augstuma, veidojot 150 m platu U formā izliektu ūdens sienu, sajūtas ir neaprakstāmas. 

Negaiss un lietavas šim parkam piešķir īpašu gaisotni, krāsas ir košākas, takas baisākas, un jāsaka - džungļiem tas piestāv. Pērkona grandēšana saplūst ar ūdenskritumu dārdoņu. Ik pa laikam mūsu ceļu aizšķērso koati bars, kuri meklē ēdienu un pāri ūdenskritumiem tiek vienīgi tādā pašā veidā kā cilvēki - pa tūristu takām. Parkā ik pa laikam ir izvietotas brīdinājuma zīmes ar šo it kā mīlīgo dzīvnieciņu kodumu fotogrāfijām. Un vēl klīst stāsti, ka viņi čiepjot visu, kas nav piesiets, tā kā galvenais esot paķert, tikai pēc tam tiekot skatīts, vai tas ir ēdams vai nē. Tādā veidā daudz tūristu ir atvadījušies no savām dārgajām saulesbrillēm, telefoniem un fotokamerām. Esam gana sabaidītas, griežam tiem ceļu pie katras tikšanās.

Slikto laikapstākļu dēļ tūristu ir pamaz, liela daļa skatu laukumu pieder mums vienām. Parka restorānā paēdam sātīgas pusdienas (Laura saka, ka te viņa esot ēdusi visgardāk pagatavoto Argentīnas steiku) iemetam graķīti, lai sasildītos, un dodamies atkal ārā lietū. Skati ir fantastiski. Kaut kur lasīju, ka ASV pirmā lēdija Rūzvelta kundze pirmo reizi ieraugot Iguazu (pieņemu, oficiālās vizītes laikā) esot izsaukusies - Ak, mūsu nabaga Niagāra! Es viņai pilnībā piekrītu - Niagāra salīdzinājumā ar Iguazu ir pupu mizas :)

Naktsmītnē pārrodoties, esam laimīgas beidzot uzvilkt sausas drēbes un dzeram karstas tējas, cerībā nesaslimt pēc šīs Lielās Ūdens dienas.