Laura no rīta ir aizdevusies uz vietējo maiznīcu un pārnāk ne tikai ar svaigām maizītēm, bet ar jaunu spāņu (varbūt tikai argentīniešu) vārdu savā krājumā - flauta. Izrādās, ka šādi te tiek sauktas maza izmēra bagetes. Paēdam broakstis un dodamies apzināt vēl kādu aģentūru un aviokompāniju, lai saprastu, kādi ir pieejamie cenu piedāvājumi mūsu plānotajam ceļojumam. Jāpiebilst, ka aviobiļešu cenas (un ne tikai) atšķiras, kad runa ir par nacionālo piederību. Vietējiem tās ir krietni mazākas kā ārzemniekiem. Un te vēl viens stāsts par to, ka daudzviet (tāds, kā mums saka vienā no tūrisma aģentūrām, esot kādu laiku atpakaļ pieņemtais likums) ārzemniekiem neļauj maksāt Argentīnas peso, bet tikai dolāros, eiro vai ar karti, par kuras izmantošanu parasti vēl noplēš zināmu procentu likmi no summas. Tas tamdēļ, ka tūristu vidū ļoti izplatīts ir mainīt naudu tā sauktajā "melnajā tirgū", kas mūsu izpratnē tie paši valūtas maiņas punkti vien ir, proti, valūtas maiņas kurss tur ir daudz izdevīgāks nekā dienas noteiktais oficiālais. Tad nu tā vietā, lai ieguvējs būtu tūrists, ir izdomāts likums, lai ieguvējs būtu uzņēmējs. Saprotam, ka visizdevīgākais piedāvājums bija pie Martina, lai gan esam nolēmušas izmantot tikai transporta pakalpojumu piedāvājumu, bet viesnīcas un tūres plānot pašas. Tad nu dodamies atkal uz "Say Hueque" aģentūru, jo viņi ļauj maksāt arī peso, taču izrādās, ka šodien mums jāsamaksā ir visa summa, nepietiek tikai ar depozītu, jo nepieciešamā naudas summa mums nemaz nav samainīta. Sakām, ka būsim klāt atkal rīt, un braucam skatīties vēl pilsētā neapskatīto.
Pusdienas ēdam kādā nelielā ēstuvīte pilsētas centrā par divreiz mazāku cenu kā mūsu rajonā. Nu jau kādu laiku esam apjautušas, ka dzīvojam vienā no smalkākajiem pilsētas rajoniem. Kādā Kongresa laukuma saldējumotavā katra nopērkam pa mazam "spainītim" saldējuma, var kombinēt trīs vēlamās garšas. Un te stāsts par Dienvidamerikā tik populāro saldo, Argentīnā zināmu ar nosaukumu "dulce de leche", kas pie mums Latvijā pazīstams ar nosaukumu - vārīts kondensētais piens. Dulce de leche šeit var nogaršot visdažādākajos veidos un formās, arī saldējuma izskatā. Abi mūsu neizēstie "spainīši" finālā nonāk miskastē, jo to saturs ir tik salds, ka nošķebina pat Lauru, kura pati par sevi brīnās :))
Pēc mūsu pastaigas pa pilsētu dodamies uz metro. Laiku esam izvēlējušās neveiksmīgi, pulkstenis rāda 18:00. Pa metro ejām iekšā plūst cilvēku jūra, vagoni pārbāzti, gaiss tik sasmacis, ka cirvi var pakārt. Varonīgi izturam garo braucienu. Jau esot piemājas lielveikalā, mūs pārsteidz grandiozs negaiss un lietavas, esam spiestas nogaidīt, līdz lietus mitējas, un tad laipojam pa pārplūdušajām ielām uz savām pagaidu mājām.
No comments :
Post a Comment