30. marts - tirdziņtandziņdiena

Jau vakar vakarā pirms gulētiešanas izlēmām, ka šorīt ļausimies miegam un boikotēsim modinātājus. Mani pamodina lietus ritmiskā pakšķēšana pret loga rūti. Diez, vai tas nozīmē, ka San Telmo šodien nenotiks izslavētais svētdienas krāmu tirgus, uz kuru bijām domājušas doties? Un tāda vienība kā lietussargs mūsu tā jau pilnajās somās vietu neatrada. Toties lietus pončo gan mums ir. Es gan izdomāju, ka stilam ir nozīme un to nevelku :) Bet līdz brīdim, kad tiekam ārā no mājas, lietus ir mitējies.

Aizbraucam līdz San Telmo, staigājam pa garo Defensias ielu un pētām niekus stendiņos. Ik pa laikam ieklīstam kādā antikvariātā, to te ir pa pilnam. Sagribas ēst, ieejam indiešu restorānā cerībā, ka tam nu gan jābūt labam (līdz šim ar ēšanu ārpus mājas mums nav īpaši veicies), un atkal jau - tā ir ne tā labākā argentīniešu versija PAR.

Pēc maltītes turpinam virzīties tālāk, līdz nonākam centrālajā skvērā, kur cerējām ieraudzīt tango dejotājus. Bet viņu nav. Sasodīts! Tālāk plānā Modernās mākslas muzejs, kur ieeja nez kādēļ bez maksas (kaut kas neticams!!! Mums pa šīm dienām jau radies iespaids, ka Argentīnā tūrists uzskatāms par slaucamu govi). Muzejs labs, ekspozīcijas arī. 

Tad mūsu ceļi ar Lauru šķiras. Viņa dodas uz tango nodarbībām, es esmu nolēmusi mierīgā garā sakrāmēt somu. Vēl jāsatiek mūsu mājvietas saimniece Lucia, kura grib atvadīties un pasūtīt mums taksi, tā kā jau pusčetros naktī jādodas uz lidostu, lai nokļūtu mūsu ceļojuma nākamajā punktā - tālākajā pasaules pilsētā uz dienvidiem - Ushuaia.

Lēnā garā dodoties uz metro staciju, ieklīstu kādā pasāžā (Pasaje de la Defensa), kas beidzot dod to Buenos Aires sajūtu, ko biju iztēlojusies šurp braucot (kaut gan no kāda attālāka stūra skan franču šansoni). Esmu absolūtā sajūsmā un nolemju uzkavēties, lai izdzertu tasi kafijas. 

Pasāžā ir vairākas krāmu bodītes. Kamēr malkoju stipro, melno dziru, mani uzrunā kafejnīcas īpašniece un dod piemērīt kažokādas cepuri. Saka, ka viņas draudzene, kas sēž pie attālāka galdiņa un kam pieder blakus esošā krāmu bodīte, braucot pirkt mantas savam veikalam uz Parīzi. Protams, seko jautājums, no kurienes esmu :) Viņa stāsta, ka pasāža un tās bodītes atveroties tikai svētdienās, bet arī pārējās nedēļas dienās te - San Telmo dzīve kūsājot. Tango sākšoties centrālajā skvērā šovakar tikai pēc 8 un šis pasākums arī notiekot tikai svētdienās. Skāde, esmu apsolījusi pa ceļam uz mājām izņemt Lauras drēbes no veļasmazgātuves un tā strādā tikai līdz 8iem. Mūsu miteklī veļasmašīna niķojas. Atvados un steidzu uz metro, jo esmu aizsēdējusies. Izejot uz ielas, saprotu, ka īstais fīlings šim rajoniņam parādās tikai ar krēslas iestāšanos. 

Iela šķiet daudz garāka kā šurp nākot. Sāku pielikt soli. Ieeja metro slēgta, skrienu pie policista un ar savām neesošajām spāņu valodas zināšanām mēģinu noskaidrot, kas par lietu. Man piepalīdz kāds spāniski runājošs pāris, kuri saka, lai skrienu uz ieeju kvartālu tālāk. Viņiem, šķiet, izrauta soma vai izvilkts maks, ievēroju viņus pirms mirkļa netālajā skvērā pētām miskašu saturu. Slapju muguru, bet laimīga iejoņoju pakaļ drēbju maisam 10 min pirms slēgšanas. Pasākums tomēr atbildīgs, maisā gandrīz visas Lauriņas drēbes, viņa dejo tango un nemaz nenojauš, ka par 10 min izbēgusi iespējai nākamo pusotru nedēļu tērpties ļoti ierobežotā apģērbu klāstā :) (caur Buenos Aires lidosim atceļā uz Iguazu).

Lucia ēd vakariņas un ierodas mūs apraudzīt kopā ar savu draugu tikai pēc pusnakts, kad mēs jau esam pidžamās. Jā, šī pavisam noteikti ir pilsēta, kas nekad neguļ :) Mums miegam atlikušas nieka 2 stundas...

29. marts - jauko cilvēku diena

Šodien ceļamies agri (ak vai, kā nāk miegs!), jo dodamies uz Colonia del Sacramento Urugvajā, kas, ar prāmi (tiesa gan ātro) braucot, ir tikai stundas attālumā no Buenos Aires. Šo pilsētiņu dibinājuši portugāļi 1680. gadā, bet vēlāk to izkarojuši spāņi, jo Colonia del Sacramento ir kalpojusi par stratēģiski svarīgu punktu labumu mīšanai. Visa Colonia vecpilsēta ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Jau 7os no rīta traucamies pa tukšajām Buenos Aires ielām taksometrā, cerībā nenokavēt check-inu, ostā visas procedūras gandrīz tikpat stingras kā lidostā, tā kā ir jāšķērso valstu robeža, tādēļ tur jāierodas laicīgi. 8:30 kā pēc saraksta jau viegli šūpojamies Rio del Platas viļņos un ņipri peldam Urugvajas virzienā. Dikti jocīgs izskatās brūnais ūdens, kas iekrāsojies no upes nogulsnēm. Un vēl jocīgāka ir apziņa, ka tā īstenībā ir upe nevis jūra, jo krastus nevar saskatīt. 

Brokastis uz klāja, foto sesija un esam klāt. Jau iebraucot ostā, skatam paveras maza, mīlīga pilsētiņa ar stalti izslējušos baltu bāku un palmām. Ir sajūta, ka diena būs izdevusies. Izkāpjot krastā un veroties tūrisma informācijas biroja virzienā, kāds kungs mūs uzrunā un laipni paskaidro, ka ieeja esot no otras puses. Tūrisma birojā visi ļoti laipni, runā angliski un zina, kur ir Latvija. Pēc tam, kad esam saņēmušas ieteikumus un norādījumus no biroja darbiniekiem, liekam somas plecos un dodamies vecpilsētas virzienā. Pilsētā mītot 27000 iedzīvotāju, neesot neviena luksafora un esot ļoti droši. Ir riktīgi karsti un pulkstenis rāda tikai 10 no rīta. Apstaigājam vecpilsētu, tā tiešām ir īsta miera osta pēc kustīgās un skaļās Buenos Aires. 

Foto top viens pēc otra, uzkāpjam bākā, klik-klik - vēl daži foto un izdomājam, ka ir laiks virzīties uz pludmales pusi, pa ceļam paēdot. Bija doma uz dienu noīrēt ričukus, bet tā kā cena, mūsuprāt, ir pārāk augsta un jāminas kalnā šādā karstumā, atmetam ar roku un turpinām iet. Ir arī opcija tūristu hop-on, hop-off autobuss, bet to norakstām jau pašā sākumā, tā kā šī pasākumam cena ir neadekvāta - 25 USD, dārgāk nekā Buenos Aires. Norēķināties šeit var vairākās valūtās - Urugvajas peso, Argentīnas peso un ASV dolāros, kas arī ir visizdevīgākais no variantiem, taču katrai bodītei ir savs kurss, jārēķina līdzi. Pašā speltē sasniedzam tūrisma birojā ieteikto krodziņu "ar skatu". Ir arī. Un nosaukums vēsta "Puerto Tranquilo" - miera osta. Ir arī. Pasūtam sangriju un ēdamo, saslienam kājas gaisā un baudām ambienci.

Arī šeit ir daudz suņu. Tie ik pa laikam pienāk noskaidrot, vai mēs negrasāmies viņus pacienāt ar kaut ko garšīgu. Kad mēs neprotamies, dažs steidz izlaizīt šķīvjus. Pēc pāris stundām nokāpjam pludmalē, kur mums uzrodas jauni četrkājainie draugi, peldamies (Laura saka - iedomājies, martā!!! Iedomājāties? :))) un ķeram sauli. 

Tad ar nožēlu secinām, ka ir laiks atgriezties pilsētā, jo gribam paspēt izdzert pa matei vecākajā (17. gs.) krodziņā uz senākās pilsētas ielas. Tātad mate - tā ir tēja, kas pagatavota no negrauzdētām akmeņozola lapām un kuru dzer gandrīz visi Dienvidamerikas iedzīvotāji. Tā tiek aplieta īpašā trauciņā un dzerta caur īpašu salmiņu ar karotīti galā, kas vienlaicīgi kalpo kā sietiņš, lai mutē nenonāk tik daudz biezumu (te pieejama plašāka informācija http://www.pareizs-uzturs.com/public/teja-mate.php). Colonia del Sacramento gandrīz katrs vietējais, ko redzam, pārvietojas ar padusē iespiestu termosu, kur tiek glabāts karstais ūdens tējas apliešanai, un mates tējas trauciņu rokā. Kad pilsētas vecākajā krodziņā pasūtam katrai pa mates tējai, bet mums atnes vienu trauciņu, un mūsu nesapratni steidz kliedēt visi krodziņā sēdošie, kas saka, ka tā piedien, Laura atceras, ka lasījusi par mates tējas dzeršanas pasākumu, kas līdzinās miera pīpes pīpēšanai un kalpo par socializēšanās rituālu. Mums par godu pat tiek pieaicināts kāds vietējais puisis no ielas, kurš pārvalda angļu valodu un ļoti ziņoši izskaidro procedūru. Tad jau mēs kļūstam par galveno uzmanības un uzjautrināšanās objektu šajā iestādē, jo darām visu nepareizi un mūsu sejas izteiksme laikam runā pati par sevi, tēja šķiet bezgala rūgta un jāatzīst - mums tā ne visai. Tad mūs uzrunā pie blakus galdiņa sēdošais argentīniešu pāris, iztaujā, no kurienes mēs un ko te darām, uzzinot tālākos ceļojuma plānus, iesaka, ko vajadzētu redzēt. Kārtējie jaukie un ieinteresētie cilvēki, kuri zina, kur atrodas Latvija. Pēc brītiņa sakām ardievas un steidzam uz prāmi, atkal jāierodas laicīgi. Vēl divi zīmogi pasē un peldam atpakaļ uz Argentīnu. Pa ceļam uz mājām iegriežamies kādā picērijā paēst vakariņas, jo pēc dienas pludmalē vēderā jau kurkst vardes. Mūs atkal uzrunā kāds zolīds vecāks pāris, jautājot, vai esam no Holandes, izdzirdējuši, ka esam no Latvijas, saka, ka viņi cerot, ka Putina kungs mūsu valsts robežas nepārkāps, un sirsnīgi novēl mums izbaudīt ceļojumu. Jau atkal esam izbrīnītas par šejieniešu labajām ģeogrāfiskajām zināšanām, interesi un lielo sirsnību. 

Burvīga diena.

28. marts - nu tad beidzot - pirmais tango Buenos Aires

No rīta pamostos ar sāpošu kaklu - vareni! Zīlēju, kas varētu būt pie vainas - vakardienas saldējums, sasmakušais metro gaiss, izmirkšana lietū, nesenais brauciens ar omnibusu... Kāda starpība un ko nu vairs. Atceros par propolisu somā. Īstais laiks likt lietā sentēvu metodes. 

Skrienam mainīt naudu, jo Martinam esam solījušās būt klāt jau no paša rīta, lai izpirktu rezervētās biļetes, tā kā vakar viņš mums draudēja ar iespējamu cenu kāpumu. Aizsteidzamies uz aģentūru, bet paša Martina tur nemaz nav. Visu nokārto viņa foršais kolēģis Nikolas un rezervē no jauna visas biļetes  - 5 lidojumi un 2 braucieni ar nakts autobusu (īpašs pasākums, kas esot jāiemēģina, jo pirmās klases pasažieri guļot krēslos, kas atvāžami kā gultas, un tiek servētas divas maltītes), tā kā vakardienas rezervācija jau atcelta. Nākamais punkts plānā ir nopirkt biļetes rītdienas braucienam uz Urugvajas Colonia del Sacramento, kas esot ļoti jauka pilsētiņa un tur ir pludmale. Jau gribas aizmukt no šīs lielpilsētas burzmas un trokšņiem. Laura ir atradusi daudz noderīgas informācijas, arī par to, ka kādā attālākā prāmju biļešu tirdzniecības vietā biļetes ir iespējams iegādāties par mazāku summu. Kad šo kantori atrodam, izrādās, mums jāmaksā tikai trešā daļa no sākumā plānotās. Lieliski! Ja nu kādam noder, aģentūras nosaukums ir "Seacat Colonia" un tā atrodas Av Corboda 772, Buenos Aires.

Tālāk dodamies uz burvīgo El Ateneo Grand Splendid grāmatu veikalu, kas ierīkots skaistā ēkā, kuras telpas pagājušā gadsimta sākumā ir kalpojušas gan teātra, gan kino zāles vajadzībām. Un tieši šorīt Facebooku pāršalca ziņa ar 10 skaistāko pasaules grāmatu veikalu sarakstu un El Ateneo tajā ieņēma vienu no pirmajām vietām. Tas tiešām ir ļoti iespaidīgs.

Bet nozīmīgākā šī vakara atrakcija ir tango stundas. Norises vietas meklējumos izskrienam vai pusi Palermo Soho rajona, kas mums ir pārsteidzošs atklājums, un nospriežam, ka jāatnāk te būs otrajā Buenos Aires tūres laikā uz kādu glāzīti (pirms atgriešanās Latvijā pāris dienas vēl būsim Argentīnas galvaspilsētā). Pēc daudzu garāmgājēju un apkārtesošo veikalu pārdevēju iztaujāšanas atklājam, ka tango nodarbības notiek armēņu kultūras centra telpās. Ieejas maksa 50 peso. Esam vīlušās, gaužām tūristisks un pliekans pasākums. Iemācamies dažus pamatsoļus un aizšmaucam pirms nodarbības beigām. Uz ielas ietves plāksnē iestrādāts tikko apgūtais. Varbūt noder arī jums :)

 

Izlemjam negaidīt līdz nākamai reizei, piesēžam uz drinku vienā no jaukajiem Palermo Soho krodziņiem jau šovakar :) Te tiešām ir dikti jauka atmosfēra. Protams, tam visam nāk talkā tropiskā nakts, sēžam uz terases īspiedurkņu apģērbā un ķeram īstas vasaras sajūtu. Ielu muzikanti spēlē skaistu mūziku. Bet mēs nevaram ilgi uzkavēties, jo rīt agri jāceļas, lai dotos uz kaimiņvalsti Urugvaju.

   

27. marts - negaisa diena

Laura no rīta ir aizdevusies uz vietējo maiznīcu un pārnāk ne tikai ar svaigām maizītēm, bet ar jaunu spāņu (varbūt tikai argentīniešu) vārdu savā krājumā - flauta. Izrādās, ka šādi te tiek sauktas maza izmēra bagetes. Paēdam broakstis un dodamies apzināt vēl kādu aģentūru un aviokompāniju, lai saprastu, kādi ir pieejamie cenu piedāvājumi mūsu plānotajam ceļojumam. Jāpiebilst, ka aviobiļešu cenas (un ne tikai) atšķiras, kad runa ir par nacionālo piederību. Vietējiem tās ir krietni mazākas kā ārzemniekiem. Un te vēl viens stāsts par to, ka daudzviet (tāds, kā mums saka vienā no tūrisma aģentūrām, esot kādu laiku atpakaļ pieņemtais likums) ārzemniekiem neļauj maksāt Argentīnas peso, bet tikai dolāros, eiro vai ar karti, par kuras izmantošanu parasti vēl noplēš zināmu procentu likmi no summas. Tas tamdēļ, ka tūristu vidū ļoti izplatīts ir mainīt naudu tā sauktajā "melnajā tirgū", kas mūsu izpratnē tie paši valūtas maiņas punkti vien ir, proti, valūtas maiņas kurss tur ir daudz izdevīgāks nekā dienas noteiktais oficiālais. Tad nu tā vietā, lai ieguvējs būtu tūrists, ir izdomāts likums, lai ieguvējs būtu uzņēmējs. Saprotam, ka visizdevīgākais piedāvājums bija pie Martina, lai gan esam nolēmušas izmantot tikai transporta pakalpojumu piedāvājumu, bet viesnīcas un tūres plānot pašas. Tad nu dodamies atkal uz "Say Hueque" aģentūru, jo viņi ļauj maksāt arī peso, taču izrādās, ka šodien mums jāsamaksā ir visa summa, nepietiek tikai ar depozītu, jo nepieciešamā naudas summa mums nemaz nav samainīta. Sakām, ka būsim klāt atkal rīt, un braucam skatīties vēl pilsētā neapskatīto.

Pusdienas ēdam kādā nelielā ēstuvīte pilsētas centrā par divreiz mazāku cenu kā mūsu rajonā. Nu jau kādu laiku esam apjautušas, ka dzīvojam vienā no smalkākajiem pilsētas rajoniem. Kādā Kongresa laukuma saldējumotavā katra nopērkam pa mazam "spainītim" saldējuma, var kombinēt trīs vēlamās garšas. Un te stāsts par Dienvidamerikā tik populāro saldo, Argentīnā zināmu ar nosaukumu "dulce de leche", kas pie mums Latvijā pazīstams ar nosaukumu - vārīts kondensētais piens. Dulce de leche šeit var nogaršot visdažādākajos veidos un formās, arī saldējuma izskatā. Abi mūsu neizēstie "spainīši" finālā nonāk miskastē, jo to saturs ir tik salds, ka nošķebina pat Lauru, kura pati par sevi brīnās :))

Pēc mūsu pastaigas pa pilsētu dodamies uz metro. Laiku esam izvēlējušās neveiksmīgi, pulkstenis rāda 18:00. Pa metro ejām iekšā plūst cilvēku jūra, vagoni pārbāzti, gaiss tik sasmacis, ka cirvi var pakārt. Varonīgi izturam garo braucienu. Jau esot piemājas lielveikalā, mūs pārsteidz grandiozs negaiss un lietavas, esam spiestas nogaidīt, līdz lietus mitējas, un tad laipojam pa pārplūdušajām ielām uz savām pagaidu mājām.

Ļoti atvainojamies!

Mīļie, dārgie līdzi jutēji, ļoti atvainojamies par ilgo klusēšanu, bet dienas ir tik piepildītas, ka, vakarā pārnākot, vairs nav spēka pāri lūpai pārspļaut, kur nu vēl pirkstus kustināt :) Ceram rast kādu optimālu risinājumu. Varbūt jāveido video dienasgrāmata? :) Tad nu tagad jūsu uzmanībai retrospektīvs ieskats pagājušo dienu notikumos. 

26. marts.

No rīta ar hop-on hop-off busu dodamies uz tūrisma aģentūru "Say Hueque", par kuru Laura bija atradusi daudz pozitīvu atsauksmju internetā. Mūs sagaida ļoti jauks puisis Martins un sastāda plānu un tāmi mūsu trīs nedēļu klejojumiem pa Argentīnu (tikai transporta, kā arī pilno piedāvājumu). Sakām, ka apspriedīsimies, pasakāmies un dodamies atpakaļ uz busu. Šodienas plāns ir izkāpt mūs interesējošajos punktos autobusa maršrutā. Izrādās, ka dažās pieturās šodien autobuss nemaz nepietur, jo pilsētas centrā notiek vairākas demonstrācijas un piketi. Kā pirmo (kamēr gaišs) izvēlamies vēsturisko imigrantu, šobrīd mākslinieku rajonu La Boca. Ļoti tūristiska vieta, lai gan staigāt iesaka tikai pa dažām šķērsielām un visur patrulē policisti. Kopumā viss ļoti raibs, noplucis un mani tomēr neuzrunā. Laura gan saka, ka viņai tīri labi patika. Galvenā atrakcija ir tango dejošana uz ēstuvju terasēm, kurā tiek iesaistīti arī tur maltīti ieturošie tūristi.

Mēs virzāmies tālāk prom no burzmas. Kāda restorāna iekšā aicinātājs mēģina pievērst mūsu uzmanību, jautājot, no kurienes esam, un uzzinot, ka no Latvijas, saka, ka viņam esot lats, ko steidz mums parādīt. Un tiešām - vecais, mīļais latiņa lasis lūkojas uz mums no jaunā argentīnieša plaukstas. Esam aizkustinātas un steidzam meklēt kādu no jaunās nacionālās valūtas paraugiem savos makos. Es atrodu tikai spīdīgu 10 centu monētu, viņš ir pateicīgs par to pašu. Mums promejot, puisis piebilst, ka māk gatavot ēst, tīrīt un mainīt autiņus. Nosmejam un dodamies izmest vēl kādu loku. Izejam uz vientulīgas ielas, pēc pāris metriem mums pretīm uz rozā velosipēda traucas maza vietējā meitenīte un spāniski prasa, kurp mēs dodamies, piesakot, cik Laura saprot, ka tālāk pa šo ielu gan iet nevajadzētu, jo to neapsargā policisti un puišeļi raujot no rokām somas. Šajā ceļojumā arvien biežāk sākam satikt sargeņģeļus :) Sakām lielu paldies un griežamies rinķī. Piesēžam turpat pie mūsu precinieka, pasūtam pa vīna glāzei un vērojam, kā La Bocas baloži cīnās par ēdiena pārpalikumiem uz blakus galdiņa, līdz saplēš vienu no tukšajām glāzēm. Pēkšņi Laura man satraukti norāda uz netālu stāvošo maza auguma vīrieti gaiši zilā un balti svītrotā futbolista kreklā ar numuru 10, palielu puncīti un sirmu bārdu, jautājot - vai tas nav Maradona?! Man tiešām nav ne jausmas. Kopā ar rēķinu saņemam aicinājumu uz dubultrandiņu, laipni atsakām un steidzamies atpakaļ uz tūristu autobusu.

Atpakaļceļā izkāpjam pie Puerto Madero (Madero ostas), kas tikusi būvēta 19.gs. beigās un kalpojusi kā osta tikai kādus padsmit gadus. Pārvadājumu kuģu būvniecība strauji attīstījusies un tie kļuvuši arvien lielāki, līdz ar to ostas koncepts drīz vien novecojis, tādēļ tikusi celta jauna osta. Madero osta vilkusi savu dzīvību, līdz 20.gs. 90ajos gados to izlēmuši pārvērst par smalku vietu. Tagad Puerto Madero ir urbānās attīstības rajons, kā arī modernās arhitektūras paraugs. 

Izdzeram katra pa kafijai - līdz šim dārgākajai Buenos Aires (40,50 Argentīnas peso, kas ir €4,50 - kādā no ierakstiem pastāstīšu, cik maldīgs ir uzskats, ka Dienvidamerika ir lēta, nu, vismaz Argentīna tāda noteikti nav), jau pēc mirkļa, matiem plīvot, traucamies tālāk dzeltenajā tūristu omnibusā.

Vēl tikai pēdējais apskates objekts - metāliskā puķe Floralis Genérica, ko Buenos Aires pilsētai 2002. gadā dāvinājis argentīniešu arhitekts Eduardo Catalano un tagad tā esot uzskatāma par vienu no pilsētas ikonām. Puķe ir 23 m augsta, ar atvērtām ziedlapiņām 32 m diametrā. Tām pa dienu būtu jāatveras, bet vakarā jāaizveras, taču elektriskais mehānisms uz doto brīdi nedarbojas. Tā ir sastingusi šādā pozīcijā. 26. marta vakarā gan mēs šo faktu nezinām un ar lielu interesi gaidām, kad gan tā puķe aizvērsies, līdz beidzot apjaušam, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā un negribīgi izvēlamies neriskēt nokavēt pēdējo tūristu autobusu.

Vakara gaitā ik pa laikam no Lauras atskan nopūta - un ja nu tas bija īstais Maradona? :)

25. marts - hop-on, hop-off diena

Šodien vēlais rīts, jo vakarnakt līdz diviem blogoju. Lauriņa gan jau uzgatavojusi brokastis, sēž, iemērkusi kājas lielā katlā ar aukstu ūdeni - vakardienas pargājiens liek sevi manīt. Paēdam, sapošamies un taisām otro dubli tūristu autobusam. Šodien veiksmīgi. Nopērkam biļeti divām dienām, izbraucam gan dzelteno, gan zilo līniju. Vējš matus sapinis kabrioleta pinkās, pirkstus nevar dabūt cauri :)) Rītdienas apskates punkti skaidri. 

Vakara cēliens mierīgs ar vakariņām piemājas ēstuvītē + milzīgu šokolādes helados (gluži kā itāļu saldējums), te gan nedod bumbiņas, bet jāizvēlas konkrēta izmēra un cenas vafele vai trauciņš, kurš ļoti prasmīgi un virtuozi tiek piepildīts ar kaudzi. Jau mājās esot, saplānojam atlikušo ceļojuma daļu.

24. marts - turpinājums

Apēdam pa salčukam rožu dārzā un izlemjam aiziet ar kājām arī līdz Rekoletas kapsētai - te nu bija nekustīgā diena! Kartes mērogi nav īsti skaidri, saule cepina, bet mēs braši soļojam, uzņēmušas kursu pa Buenos Aires Brīvības ielu. Celtnes masīvas un augstas, iela plata, satiksmes plūsma intensīva, sajūtam lielpilsētas dvesmu. Zinām, ka "ziemas sezonā" (grādi ap 30 pēc Celsija saulē) kapsētu apmeklētājiem slēdz agrāk, tādēļ ļoti ceram, ka ceļš nebūs velti mērots. Atrodam to stundu pirms ieejas slēgšanas. Protams, neiztiekam bez uzbāzīga gida, kurš sākumā apgalvo, ka viņa pakalpojumi nav maksas, ātri uzskrecelē mums kapsētas plānu uz nelielas lapeles ar nozīmīgākajiem pieminekļiem un tad saka, ka vāc ziedojumus. Paldies, nē! Skats tiešām ir varens. Atgādina Parīzes Pjēra Lašēza kapsētu. Ceļojot arvien biežāk, sāk palikt grūtāk izvairīties no salīdzināšanas. 

Evas Perones kaps, kā jau iepriekš lasīts, gaužām necils, salīdzinot ar dažādu ģenerāļu un diplomātu atdusas vietām, toties ziediem klāts. Kad apsargi mūs visus laipni aizbīdījuši līdz izejai, domājam, kurp lai aiziet paēst. Viss apkārt šķiet tik tūristisks. Pie kapsētas skvērā notiek brīvdienu tirdziņš ar amatnieku un mākslinieku stendiem (jā, 24/03 te ir valsts brīvdiena). Dodamies nezināmā virzienā pa vienu no ielām. Mūs uzrunā kāda smalka dāma, laikam pamanījusi mūsu apjukumu, kas izvedusi pastaigā savus četrkājainos draugus (viņai to ir divi, diezgan tipiski šajā pilsētā) un saka, lai dodamies atpakaļ Rekoletas kapsētas un kultūras centra virzienā, ka tur esot daudz labu vietu (tās pašas, ko noturējam par tūristu ēstuvēm). Lai nu tā būtu. Dodamies atpakaļ un pilnīgi necerētā kārtā apsēžamies kādā terasē, kas izrādās viena no vietām, par kuru lasīju un ļoti gribēju iemēģināt - Bullera vietējā alus brūvētava. Pierunāju Lauru noprovēt paraugu komplektiņu, kā arī pagaršojam "mājas" gatavotos ravioli, kas gan mūs īpaši neiedvesmo.

Mieru, tikai mieru, katras glāzes tilpums ir tikai 100 ml :) Alus labs. Pirms promiešanas ieejam labierīcībās un gandrīz apkrītam, ieraugot saules atstāto sveicienu - deguni sarkani, saulesbriļļu un krekliņu robežas ļoti skaidri jaušamas. Tagad domājam, kā lai nokļūstam savās pagaidu mājās, izlemjam doties uz Brīvības ielu un lēkt pirmajā autobusā, cerībā, ka tas mūs aizvedīs maksimāli tuvu vajadzīgajam punktam. Laura vēlreiz apjautājas pieturā stāvošajiem, viņi apgalvo, ka būs labi. Iekāpjam autobusā, Lučias dotā braukšanas kartiņa izrādās tukša, bet autobusa vadītājs mums saka, lai ejam vien tālāk. Grieķijā autobusu vadītāji arī traki brauc, bet šis ir kaut kas - turamies stingri ar abām rociņām, bet cienīgākais šī brauciena kaskadieru triks ir tas, ka šoferītis pirms katras pieturvietas atver visas autobusa durvis vēl krietni pirms pieturvietas un traucoties pilnā atrumā, un tāpat tās aizver tikai pēc tam, kad autobuss jau uzsācis kustību. Rīgas pasažieriem būtu ko pamācīties. Smiedamas par amizanto braucienu, izkāpjam/izlecam kaut kur, mūsuprāt, vistuvāk mājām, bet izrādās, ka vēl krietns gabals, ko iet. Pēc kādas pusstundas un sāpošām kājām beidzot esam klāt.