24. marts - turpinājums

Apēdam pa salčukam rožu dārzā un izlemjam aiziet ar kājām arī līdz Rekoletas kapsētai - te nu bija nekustīgā diena! Kartes mērogi nav īsti skaidri, saule cepina, bet mēs braši soļojam, uzņēmušas kursu pa Buenos Aires Brīvības ielu. Celtnes masīvas un augstas, iela plata, satiksmes plūsma intensīva, sajūtam lielpilsētas dvesmu. Zinām, ka "ziemas sezonā" (grādi ap 30 pēc Celsija saulē) kapsētu apmeklētājiem slēdz agrāk, tādēļ ļoti ceram, ka ceļš nebūs velti mērots. Atrodam to stundu pirms ieejas slēgšanas. Protams, neiztiekam bez uzbāzīga gida, kurš sākumā apgalvo, ka viņa pakalpojumi nav maksas, ātri uzskrecelē mums kapsētas plānu uz nelielas lapeles ar nozīmīgākajiem pieminekļiem un tad saka, ka vāc ziedojumus. Paldies, nē! Skats tiešām ir varens. Atgādina Parīzes Pjēra Lašēza kapsētu. Ceļojot arvien biežāk, sāk palikt grūtāk izvairīties no salīdzināšanas. 

Evas Perones kaps, kā jau iepriekš lasīts, gaužām necils, salīdzinot ar dažādu ģenerāļu un diplomātu atdusas vietām, toties ziediem klāts. Kad apsargi mūs visus laipni aizbīdījuši līdz izejai, domājam, kurp lai aiziet paēst. Viss apkārt šķiet tik tūristisks. Pie kapsētas skvērā notiek brīvdienu tirdziņš ar amatnieku un mākslinieku stendiem (jā, 24/03 te ir valsts brīvdiena). Dodamies nezināmā virzienā pa vienu no ielām. Mūs uzrunā kāda smalka dāma, laikam pamanījusi mūsu apjukumu, kas izvedusi pastaigā savus četrkājainos draugus (viņai to ir divi, diezgan tipiski šajā pilsētā) un saka, lai dodamies atpakaļ Rekoletas kapsētas un kultūras centra virzienā, ka tur esot daudz labu vietu (tās pašas, ko noturējam par tūristu ēstuvēm). Lai nu tā būtu. Dodamies atpakaļ un pilnīgi necerētā kārtā apsēžamies kādā terasē, kas izrādās viena no vietām, par kuru lasīju un ļoti gribēju iemēģināt - Bullera vietējā alus brūvētava. Pierunāju Lauru noprovēt paraugu komplektiņu, kā arī pagaršojam "mājas" gatavotos ravioli, kas gan mūs īpaši neiedvesmo.

Mieru, tikai mieru, katras glāzes tilpums ir tikai 100 ml :) Alus labs. Pirms promiešanas ieejam labierīcībās un gandrīz apkrītam, ieraugot saules atstāto sveicienu - deguni sarkani, saulesbriļļu un krekliņu robežas ļoti skaidri jaušamas. Tagad domājam, kā lai nokļūstam savās pagaidu mājās, izlemjam doties uz Brīvības ielu un lēkt pirmajā autobusā, cerībā, ka tas mūs aizvedīs maksimāli tuvu vajadzīgajam punktam. Laura vēlreiz apjautājas pieturā stāvošajiem, viņi apgalvo, ka būs labi. Iekāpjam autobusā, Lučias dotā braukšanas kartiņa izrādās tukša, bet autobusa vadītājs mums saka, lai ejam vien tālāk. Grieķijā autobusu vadītāji arī traki brauc, bet šis ir kaut kas - turamies stingri ar abām rociņām, bet cienīgākais šī brauciena kaskadieru triks ir tas, ka šoferītis pirms katras pieturvietas atver visas autobusa durvis vēl krietni pirms pieturvietas un traucoties pilnā atrumā, un tāpat tās aizver tikai pēc tam, kad autobuss jau uzsācis kustību. Rīgas pasažieriem būtu ko pamācīties. Smiedamas par amizanto braucienu, izkāpjam/izlecam kaut kur, mūsuprāt, vistuvāk mājām, bet izrādās, ka vēl krietns gabals, ko iet. Pēc kādas pusstundas un sāpošām kājām beidzot esam klāt.