Rīts mums nemaz tik agrs nesanāk, bet mierina doma, ka šodien jānobrauc tikai nedaudz vairāk par 300 km. Galamērķis ir pilsēta ar nosaukumu (San Miguel de) Tucuman (diez, vai nav rada mūsu Tukumam :)), 8os vakarā no turienes izbrauc mūsu nakts autobuss uz Mendozu. Līdz tam vēl jāatdod īrētā mašīna. San Miguel de Tucuman ir Argentīnas neatkarības šūpulis. Šajā pilsētā 1816. gada 9. jūlijā tika parakstīta Argentīnas neatkarības deklarācija.
Plānojam braukt pa izslavēto un skaisto 68. šoseju (ruta 68), kas aizvijas no Saltas līdz Argentīnas ziemeļu reģiona vīna galvaspilsētai Cafayate, kas ir aptuveni pusceļš līdz Tucuman. Un tiešām, skati ir vienreizēji.
Šo klinšu veidojumu nosaukuši par amfiteātri. Akustika lieliska.
Neesmu bijusi Lielajā kanjonā, bet šis varētu būt viņa mazais brālis. Kāds internetā salīdzināja 68. šosejas malā redzamās ainavas ar Marsu. Arī tur neesam bijušas, bet nospriežam, ka varētu izskatīties līdzīgi.
Ap 2iem ierodamies Cafayate, kas ir neliela un mīlīga pilsētiņa. Piesēžam ceļmalas restorānā paēst un drošības pēc pajautājam viesmīļiem, cik stundas jābrauc līdz Tucuman. Un labi, ka tā. Viņi atbild - stundas piecas. No sākuma nodomājam, ka tas joks. Palikuši apmēram 200 km, bet viņi pilnā nopietnībā turpina teikt to pašu. Pārvarot nelielu izmisumu, saprotam, ka aizlidot uz turieni nevaram, paspēsim, paspēsim, nepaspēsim - būs jādomā cits plāns. Steidzam vēl benzīntankā savām rociņām nomazgāt mašīnu, kas pēc vakardienas neceļiem lagūnā izskatās pabriesmīgi, un apņēmīgi turpinām ceļu.
Laurai jau atkal pienākas medālis. Rullē kā sacīkšu braucēja. Aiz loga viena aiz otras zib vīna darītaviņas. Es pat gara acīm spēju iedomāties, ka mēs Mendozu iemainām pret šo mīlīgo vietiņu. Bet ceļš dun zem riteņiem un plok arī atlikušo kilometru skaits. Sākam saprast, kādēļ 200 km ceļa veikšanas prognozes bija tik pesimistiskas - jāpārbrauc Abra del Infiernillo kalnu grēdai, ceļš līkumains un segums briesmīgs (labi, ka tikai vēlāk izlasām, ka šis ceļš ierindots starp bīstamākajiem Dienvidamerikas ceļiem). Pa priekšu velkas autobusi, bet Laura meistarīgi tiek ar visu galā. Sākam saskatīt kalna galu, mani jau atkal mazliet šķebina. Un kas tad tas? Kalna gals tinās mākonī. Te nu būs mums nevis vilciens mākoņos, bet mašīna mākoņos :)
Termometra rādītājs nokrīt no +30 uz +9 grādiem, sāk līt, redzamība - minimāla :) 20 min laikā no tuksneša ar kaktusiem esam iebraukušas... Lielbritānijā.
Pēc apmēram 10 km ceļš sāk vīties lejup. Tagad esam Šveicē :) Visapkārt lekna, zaļa zāle, ganās zirgi, priekšā liels ezers un Tafi del Valle. Agrāk te bijusi Kalčaki indiāņu apmetne un tās nosaukums Taktikllakta tulkojams kā "grezno vārtu/ieejas pilsēta". Un patiesi - klimatisko apstākļu maiņa ir prātam neaptverama.
Līdz San Miguel de Tucuman vēl mazliet vairāk par 100 km. Turpinām ripot lejā pa 307. šoseju. Pēc kāda laika mums apkārt sāk plesties džungļi - jungas (Andu tropiskie un subtropiskie meži). Trūkst vārdu. Pasakaini! Ja vakardienas iespaidi bija diezgan pliekani, tad šodiena mums atlīdzina ar uzviju!
Ap 7iem riņķojam ap Tucuman pilsētu, cits smeķis vadīties pēc ceļu kartes uz papīra. Sasniedzam auto nodošanas punktu. Pie ieejas stāvošais onkulis mums kaut ko rāda ar izstieptu pirkstu mašīnas virzienā. Skatāmies, aizmugurējā riepa gandrīz plakana. Vīrs auto nomā saka, ka jābrauc uz servisu. Mums izmisums, negribās šādas lietas dēļ nokavēt autobusu. Viņš sola, ka tas nebūs ilgi un ka pēc tam aizvedīšot mūs uz autoostu. Servisā izrādās, ka riepā ir iedūrusies nagla, par laimi līdz kamerai tā nav tikusi. Samaksājam vien nieka 50 pesos un saprotam, kāpēc mums likās, ka mašīnu visas šīs dienas tā kā mazliet mētā. Aleluja! Uz aizmugurējā sēdekļa noteikti sēdēja mūsu sargeņģeļi :)
8os laimīgas sēžam savās pirmās klases vietās nakts autobusā uz Mendozu. Tas tiešām ir kas neparasts. 6 vietas pirmajā stāvā, krēsli transformējami gultās, mums pasniedz vakariņas puisis baltos cimdos, dzirda ar vīnu un šampanieti. Priekā! Šī bija varena diena.
No comments :
Post a Comment