Ļoti atvainojamies!

Mīļie, dārgie līdzi jutēji, ļoti atvainojamies par ilgo klusēšanu, bet dienas ir tik piepildītas, ka, vakarā pārnākot, vairs nav spēka pāri lūpai pārspļaut, kur nu vēl pirkstus kustināt :) Ceram rast kādu optimālu risinājumu. Varbūt jāveido video dienasgrāmata? :) Tad nu tagad jūsu uzmanībai retrospektīvs ieskats pagājušo dienu notikumos. 

26. marts.

No rīta ar hop-on hop-off busu dodamies uz tūrisma aģentūru "Say Hueque", par kuru Laura bija atradusi daudz pozitīvu atsauksmju internetā. Mūs sagaida ļoti jauks puisis Martins un sastāda plānu un tāmi mūsu trīs nedēļu klejojumiem pa Argentīnu (tikai transporta, kā arī pilno piedāvājumu). Sakām, ka apspriedīsimies, pasakāmies un dodamies atpakaļ uz busu. Šodienas plāns ir izkāpt mūs interesējošajos punktos autobusa maršrutā. Izrādās, ka dažās pieturās šodien autobuss nemaz nepietur, jo pilsētas centrā notiek vairākas demonstrācijas un piketi. Kā pirmo (kamēr gaišs) izvēlamies vēsturisko imigrantu, šobrīd mākslinieku rajonu La Boca. Ļoti tūristiska vieta, lai gan staigāt iesaka tikai pa dažām šķērsielām un visur patrulē policisti. Kopumā viss ļoti raibs, noplucis un mani tomēr neuzrunā. Laura gan saka, ka viņai tīri labi patika. Galvenā atrakcija ir tango dejošana uz ēstuvju terasēm, kurā tiek iesaistīti arī tur maltīti ieturošie tūristi.

Mēs virzāmies tālāk prom no burzmas. Kāda restorāna iekšā aicinātājs mēģina pievērst mūsu uzmanību, jautājot, no kurienes esam, un uzzinot, ka no Latvijas, saka, ka viņam esot lats, ko steidz mums parādīt. Un tiešām - vecais, mīļais latiņa lasis lūkojas uz mums no jaunā argentīnieša plaukstas. Esam aizkustinātas un steidzam meklēt kādu no jaunās nacionālās valūtas paraugiem savos makos. Es atrodu tikai spīdīgu 10 centu monētu, viņš ir pateicīgs par to pašu. Mums promejot, puisis piebilst, ka māk gatavot ēst, tīrīt un mainīt autiņus. Nosmejam un dodamies izmest vēl kādu loku. Izejam uz vientulīgas ielas, pēc pāris metriem mums pretīm uz rozā velosipēda traucas maza vietējā meitenīte un spāniski prasa, kurp mēs dodamies, piesakot, cik Laura saprot, ka tālāk pa šo ielu gan iet nevajadzētu, jo to neapsargā policisti un puišeļi raujot no rokām somas. Šajā ceļojumā arvien biežāk sākam satikt sargeņģeļus :) Sakām lielu paldies un griežamies rinķī. Piesēžam turpat pie mūsu precinieka, pasūtam pa vīna glāzei un vērojam, kā La Bocas baloži cīnās par ēdiena pārpalikumiem uz blakus galdiņa, līdz saplēš vienu no tukšajām glāzēm. Pēkšņi Laura man satraukti norāda uz netālu stāvošo maza auguma vīrieti gaiši zilā un balti svītrotā futbolista kreklā ar numuru 10, palielu puncīti un sirmu bārdu, jautājot - vai tas nav Maradona?! Man tiešām nav ne jausmas. Kopā ar rēķinu saņemam aicinājumu uz dubultrandiņu, laipni atsakām un steidzamies atpakaļ uz tūristu autobusu.

Atpakaļceļā izkāpjam pie Puerto Madero (Madero ostas), kas tikusi būvēta 19.gs. beigās un kalpojusi kā osta tikai kādus padsmit gadus. Pārvadājumu kuģu būvniecība strauji attīstījusies un tie kļuvuši arvien lielāki, līdz ar to ostas koncepts drīz vien novecojis, tādēļ tikusi celta jauna osta. Madero osta vilkusi savu dzīvību, līdz 20.gs. 90ajos gados to izlēmuši pārvērst par smalku vietu. Tagad Puerto Madero ir urbānās attīstības rajons, kā arī modernās arhitektūras paraugs. 

Izdzeram katra pa kafijai - līdz šim dārgākajai Buenos Aires (40,50 Argentīnas peso, kas ir €4,50 - kādā no ierakstiem pastāstīšu, cik maldīgs ir uzskats, ka Dienvidamerika ir lēta, nu, vismaz Argentīna tāda noteikti nav), jau pēc mirkļa, matiem plīvot, traucamies tālāk dzeltenajā tūristu omnibusā.

Vēl tikai pēdējais apskates objekts - metāliskā puķe Floralis Genérica, ko Buenos Aires pilsētai 2002. gadā dāvinājis argentīniešu arhitekts Eduardo Catalano un tagad tā esot uzskatāma par vienu no pilsētas ikonām. Puķe ir 23 m augsta, ar atvērtām ziedlapiņām 32 m diametrā. Tām pa dienu būtu jāatveras, bet vakarā jāaizveras, taču elektriskais mehānisms uz doto brīdi nedarbojas. Tā ir sastingusi šādā pozīcijā. 26. marta vakarā gan mēs šo faktu nezinām un ar lielu interesi gaidām, kad gan tā puķe aizvērsies, līdz beidzot apjaušam, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā un negribīgi izvēlamies neriskēt nokavēt pēdējo tūristu autobusu.

Vakara gaitā ik pa laikam no Lauras atskan nopūta - un ja nu tas bija īstais Maradona? :)