31. marts - kurš sola vairāk pingvīnu?

Vieglā transā pēc pāris stundu miega pametam mūsu mīlīgo mitekli (cilvēks, kā zināms, ir spējīgs ātri visam pielāgoties). Somas nogurušajam ķermenim šķiet divreiz smagākas. 

Skats, paceļoties virs izgaismotās lielpilsētas, ir elpu aizraujošs. Reģionālā lidosta ir pašā pilsētā. Iztaujājam blakussēdošo meiteni par Ušuaiju, viņa atgriežas mājās pēc brīvdienām Rio. Šo to jaunu uzzinam. Piemēram, ka liela daļa pilsētiņas iedzīvotāju strādā vietējās rūpnīcās, kur viņi liek kopā elektropreču detaļas, kas atvestas no Ķīnas, un tad sūta tās tālāk uz valsts ziemeļiem. Un vēl, ka Malvīnu/Folklenda salu kara jautājums šajā pilsētiņā ir īpaši jūtīgs temats, tā kā te dzīvo ļoti daudzi šī kara veterāni. 2. aprīlī ir piemiņas diena. Laura man piebiksta un saka - Paskat, tas ir kungs no picērijas, kurš uzrunāja mūs (piezīme par Putinu). Saku - Nē, nē, nav, es labi atceros cilvēku sejas (vēlāk saprotu, ka laikam gan ne pēc 2 stundu miega). Lidojam pāri sniegotajām Andu virsotnēm un drīz jau piezemējamies lidostā, arī šis ir vizuāli ļoti baudāms pasākums. Meitene mums laipni atvēl savu vietu pie loga un stāsta, ka Ušuaijas reģions Tierra del Fuego (Ugunszeme) ir vienīgais reģions valstī otrpus Andiem. 

Kad lidostā pie slīdlentes gaidu somu (Laura jau savējo sagaidījusi), man pienāk jau pieminētais kungs un jautā, vai esmu meitene no picērijas. Esmu gan. Viņš saka - vai tas nav pārsteidzoši, apskauj mani un sabučo. Saka, ka esot ieradies darba darīšanās, apjautājas par mūsu tālākajiem plāniem un šķiroties novēl laimīgu ceļu. Mani tik ļoti aizkustina šī sirsnība, ka smaids nepazūd no sejas vēl ilgi :) Kad esam iztaujājušas meiteni tūrisma informācijas birojā un dodamies uz taksometru, kāds vīrietis pie ieejas mums skaidrā latviešu valodā saka - labdien! Esot stāvējis mums aiz muguras tūrisma birojā un dzirdējis, ka esam no Latvijas. Viņš ir itālis, kurš prasa, vai mums nav šķiltavu. Nevaram palīdzēt. Nu ļoti interersants šis rīts.

Jau pēc īsa brīža esam mūsu viesnīcā ar skatu uz Bīgla kanālu.

 

Nometam mantas un dodamies uz centru, lai pieteiktos ekskursijām. Apsveram divas iespējas: peldēt ar kuģīti pa Bīgla kanālu gar trim salām - uz vienas laiskojas jūras lauvas, uz otras ir bāka un uz trešās apmetušies pingvīni, vai arī braukt ar autobusu pa sauszemi līdz Martillo vai Pingvīnu salai, pārcelties pāri kanālam ar laivu un stundu ciemoties pie pingvīniem uz salas. Tūrfirma, kas piedāvā braucienu ar kuģīti, saka, ka uz salas ir palikuši tikai 5 pingvīni, konkurenti apgalvo, ka migrējošās cilts pārstāvju vēl ir gana daudz. Izvēlamies noticēt optimistiskākajai no prognozēm.

Mūsu grupa un gids ir ļoti kolorīti. Pa ceļam piestājam nacionālā parka muzejā, kur izstādīta liela putnu, zivju un zīdītāju kaulu un skeletu kolekcija. 

Tad ar motorlaivu dodamies uz Pingvīnu salu. Labi, ka noticējām, Magelāna pingvīnu te vēl daudz. Un vērojot pie salas piestājošos kuģīšus, saprotam, ka būt sānu pie sāna ar pingvīniem ir kas pilnīgi cits kā bildēt no klāja, proti, esam priecīgas par savu izvēli. 

Mūs nebeidz uzjautrināt grupiņa meiteņu no Taivānas, kuras nemitīgi kaut ko nolaiž greizi - skrien pakaļ pingvīniem, krīt viņu alās, zaudē savas mantas pa salas perimetru. Laikapstākļi mūs nesaudzē, nosaluši un sarkaniem deguniem atgriežamies parkā, piestājam tējnīcā sasildīties un izdzert pa tasei tējas. Viņi te cep gardas kūkas, izmantojot savas saimniecības biolabumus. Dārzā griezdamies aug jāņogu un upeņu krūmi, aveņu dzinumi un citi Latvijā tik labi pazīstami augi. Pilnā sparā zied lupīnas, tās tiekot audzētas kaitēkļu atbaidīšanai. Jocīga sajūta būt otrā pasaules galā un redzēt ko tik ļoti pazīstamu. Pēc brīža dodamies atpakaļ uz Ušuaiju. Visi pingvīni dzīvi (par spīti draudiem no Taivānas) un miegs mums šonakt ļoti salds.