Šodien ceļamies agri (ak vai, kā nāk miegs!), jo dodamies uz Colonia del Sacramento Urugvajā, kas, ar prāmi (tiesa gan ātro) braucot, ir tikai stundas attālumā no Buenos Aires. Šo pilsētiņu dibinājuši portugāļi 1680. gadā, bet vēlāk to izkarojuši spāņi, jo Colonia del Sacramento ir kalpojusi par stratēģiski svarīgu punktu labumu mīšanai. Visa Colonia vecpilsēta ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.
Jau 7os no rīta traucamies pa tukšajām Buenos Aires ielām taksometrā, cerībā nenokavēt check-inu, ostā visas procedūras gandrīz tikpat stingras kā lidostā, tā kā ir jāšķērso valstu robeža, tādēļ tur jāierodas laicīgi. 8:30 kā pēc saraksta jau viegli šūpojamies Rio del Platas viļņos un ņipri peldam Urugvajas virzienā. Dikti jocīgs izskatās brūnais ūdens, kas iekrāsojies no upes nogulsnēm. Un vēl jocīgāka ir apziņa, ka tā īstenībā ir upe nevis jūra, jo krastus nevar saskatīt.
Brokastis uz klāja, foto sesija un esam klāt. Jau iebraucot ostā, skatam paveras maza, mīlīga pilsētiņa ar stalti izslējušos baltu bāku un palmām. Ir sajūta, ka diena būs izdevusies. Izkāpjot krastā un veroties tūrisma informācijas biroja virzienā, kāds kungs mūs uzrunā un laipni paskaidro, ka ieeja esot no otras puses. Tūrisma birojā visi ļoti laipni, runā angliski un zina, kur ir Latvija. Pēc tam, kad esam saņēmušas ieteikumus un norādījumus no biroja darbiniekiem, liekam somas plecos un dodamies vecpilsētas virzienā. Pilsētā mītot 27000 iedzīvotāju, neesot neviena luksafora un esot ļoti droši. Ir riktīgi karsti un pulkstenis rāda tikai 10 no rīta. Apstaigājam vecpilsētu, tā tiešām ir īsta miera osta pēc kustīgās un skaļās Buenos Aires.
Foto top viens pēc otra, uzkāpjam bākā, klik-klik - vēl daži foto un izdomājam, ka ir laiks virzīties uz pludmales pusi, pa ceļam paēdot. Bija doma uz dienu noīrēt ričukus, bet tā kā cena, mūsuprāt, ir pārāk augsta un jāminas kalnā šādā karstumā, atmetam ar roku un turpinām iet. Ir arī opcija tūristu hop-on, hop-off autobuss, bet to norakstām jau pašā sākumā, tā kā šī pasākumam cena ir neadekvāta - 25 USD, dārgāk nekā Buenos Aires. Norēķināties šeit var vairākās valūtās - Urugvajas peso, Argentīnas peso un ASV dolāros, kas arī ir visizdevīgākais no variantiem, taču katrai bodītei ir savs kurss, jārēķina līdzi. Pašā speltē sasniedzam tūrisma birojā ieteikto krodziņu "ar skatu". Ir arī. Un nosaukums vēsta "Puerto Tranquilo" - miera osta. Ir arī. Pasūtam sangriju un ēdamo, saslienam kājas gaisā un baudām ambienci.
Arī šeit ir daudz suņu. Tie ik pa laikam pienāk noskaidrot, vai mēs negrasāmies viņus pacienāt ar kaut ko garšīgu. Kad mēs neprotamies, dažs steidz izlaizīt šķīvjus. Pēc pāris stundām nokāpjam pludmalē, kur mums uzrodas jauni četrkājainie draugi, peldamies (Laura saka - iedomājies, martā!!! Iedomājāties? :))) un ķeram sauli.
Tad ar nožēlu secinām, ka ir laiks atgriezties pilsētā, jo gribam paspēt izdzert pa matei vecākajā (17. gs.) krodziņā uz senākās pilsētas ielas. Tātad mate - tā ir tēja, kas pagatavota no negrauzdētām akmeņozola lapām un kuru dzer gandrīz visi Dienvidamerikas iedzīvotāji. Tā tiek aplieta īpašā trauciņā un dzerta caur īpašu salmiņu ar karotīti galā, kas vienlaicīgi kalpo kā sietiņš, lai mutē nenonāk tik daudz biezumu (te pieejama plašāka informācija http://www.pareizs-uzturs.com/public/teja-mate.php). Colonia del Sacramento gandrīz katrs vietējais, ko redzam, pārvietojas ar padusē iespiestu termosu, kur tiek glabāts karstais ūdens tējas apliešanai, un mates tējas trauciņu rokā. Kad pilsētas vecākajā krodziņā pasūtam katrai pa mates tējai, bet mums atnes vienu trauciņu, un mūsu nesapratni steidz kliedēt visi krodziņā sēdošie, kas saka, ka tā piedien, Laura atceras, ka lasījusi par mates tējas dzeršanas pasākumu, kas līdzinās miera pīpes pīpēšanai un kalpo par socializēšanās rituālu. Mums par godu pat tiek pieaicināts kāds vietējais puisis no ielas, kurš pārvalda angļu valodu un ļoti ziņoši izskaidro procedūru. Tad jau mēs kļūstam par galveno uzmanības un uzjautrināšanās objektu šajā iestādē, jo darām visu nepareizi un mūsu sejas izteiksme laikam runā pati par sevi, tēja šķiet bezgala rūgta un jāatzīst - mums tā ne visai. Tad mūs uzrunā pie blakus galdiņa sēdošais argentīniešu pāris, iztaujā, no kurienes mēs un ko te darām, uzzinot tālākos ceļojuma plānus, iesaka, ko vajadzētu redzēt. Kārtējie jaukie un ieinteresētie cilvēki, kuri zina, kur atrodas Latvija. Pēc brītiņa sakām ardievas un steidzam uz prāmi, atkal jāierodas laicīgi. Vēl divi zīmogi pasē un peldam atpakaļ uz Argentīnu. Pa ceļam uz mājām iegriežamies kādā picērijā paēst vakariņas, jo pēc dienas pludmalē vēderā jau kurkst vardes. Mūs atkal uzrunā kāds zolīds vecāks pāris, jautājot, vai esam no Holandes, izdzirdējuši, ka esam no Latvijas, saka, ka viņi cerot, ka Putina kungs mūsu valsts robežas nepārkāps, un sirsnīgi novēl mums izbaudīt ceļojumu. Jau atkal esam izbrīnītas par šejieniešu labajām ģeogrāfiskajām zināšanām, interesi un lielo sirsnību.
Burvīga diena.
No comments :
Post a Comment