4. aprīlis - ledāju varā

7:30 kā ķipīši sēžam viesnīcas foajē un gaidām, kad mums pakaļ atbrauks tūroperators, lai vestu skatīt slaveno Perito Moreno ledāju. Plkst. 8:00 tas beidzot notiek. Vēl pusstundu riņķojam pa citām pilsētas viesnīcām, kuplinot mūsu pulku.

Pēc pusotras stundas tiekam aizvizināti ar autobusu līdz Los Glaciares (ledāju) nacionālajam parkam. Tad mums tiek dotas pāris stundas, lai apskatītu ledāju no tam paredzētajām terasēm Brazo Rico (Argentīnas ezera dienvidu atzara) otrā krastā. Skats ir varen iespaidīgs! Ik pa laikam var dzirdēt, kā ledājā rodas kāda jauna plaisa, atskanot skaļam krakšķim, bet kad no ledāja atdalās kāds gabals, pat ja tas ir neliels, tas ieveļas ūdenī ar milzīgu troksni, kas ir līdzīgs pērkona dārdam, un ūdens viļņojas vēl ilgi pēc tam, kad ledus gabals jau ieniris ezera dzīlēs.

Perito Moreno ledājs esot trešais lielākais pasaules saldūdens rezervju avots. Tā augstums virs ūdens sasniedz 70 - 100 m, bet zemūdens daļa ir 100 - 200 m bieza. Tādēļ dažkārt esot vērojami atlūzušie gabali, kas pēkšņi iznirstot virs ūdens un paceļoties divreiz augstāk par pašu ledāju. Mums ir iespēja redzēt kādas salīdzinoši nelielas atlūzas paraugdemonstrējumus. 

Pēc pāris stundām jau sēžam mazā kuģītī, kas mūs ved uz pašu ledāju, jo tūres ietvaros ir paredzēta arī 2 stundu pastaiga pa Perito Moreno. Galamērķī mūs sagaida gidi, sēžam kā princeses, kamēr mūsu zābakiem tiek piestiprināti kramponi (saukti arī par kaķiem, dzelkšņiem vai koškām) un puiši iztaujā mūs par nacionālo piederību un citām lietām (šķiet, mums jau atkal ir uzradušies precinieki :)) Tad mūsu burvīgais piedzīvojums var sākties. Ejam pa krasta līniju, kur paveras nereāls skats ar milzīgu akmeņu grēdām un koka bluķiem, kas sagrūsti krastā. Tas tādēļ, ka, lieliem ledusgabaliem atdaloties no ledāja, ūdens līmenis šajā ezera atzarā mēdzot pacelties pat par 30 m!!!

Esam absolūtā sajūsmā par šo pasākumu. Tas lasāms mūsu sejās :)

Un šādi izskatās kramponi un viena no latviešu princesēm tajos.

Kad esam gana izstaigājušies (labprāt gan staigātu vēl un vēl), mūs sagaida vēl kāds pārsteigums - glāze viskija ar ledāja ledu tajā. Priekā!

Ja vien jums gadās būt Patagonijā, tad šī tūre ir OBLIGĀTA! :)

Sārtiem vaigiem un laimīgas kāpjam atpakaļ kuģītī, ar kuru pēc darbadienas atgriežas arī daļa mūsu gidu un kramponu licēju. Šie mūs aicina vakarā tikties vietējā krodziņā, taču mūsu randiņš tā arī nenotiek, jo pusotru stundu kavējamies (mēģinam risināt mašīnas īres lietas, protams, solītā mašīnas īres cena ir daudz augstāka, tādēļ sakām - Nē, paldies!) Vai nu viņi jau atmetuši cerības mūs sagaidīt, vai arī vēl nav ieradušies kā jau dienvidniekiem pienākas :) Toties atceļā satiekam manu četrkājaino draudzeni, kura no priekiem lec pa gaisu un laiza rokas. Mana sirds ir šī suņabērna savaldzināta, gribu to vest sev līdzi uz Latviju! :) Tiekam eskortētas līdz viesnīcai. Esmu pārsteigta, kad viņa atsakās no suņu cepumiem, kuri man vēl ir krājumā, bet baksta ar purnu, prasot kādu glāstu. Šis suņuks nealkst ēdiena, bet gan mīlestības. Šovakar viņa tiek pie vārda - nokristu viņu par Blusiņu :)

3. aprīlis - kādas draudzības sākums

No rīta aizejam līdz mašīnu īrei, jo mums ir doma aizbraukt apskatīt arī tuvējo pilsētu El Chalten un tās lepnumu - Fitz Roy smaili. Secinām, ka mašīnas īres cenas ir diezgan augstas. Laura vēl izpēta iespējas turp nokļūt ar autobusu, bet tad mums jāatsakās no brīvības piestāt, kur tīk, jo šis Argentīnas ceļš - ruta 40 ir leģendārs skaisto ainavu dēļ. Pa ceļam man uzrodas draudzene, kāda smilšu krāsas sunīte, kura mums uzticīgi seko pēc tam, kad esmu to sabužinājusi un pakasījusi tai aiz auss. 

Laura dodas pie vakardien atrastā tūrisma aģenta, es tikmēr dodos uz lielveikalu nopirkt manai jaunajai paziņai kaut ko smeķīgu. Suņuks apēd visus gardumus kāru muti. Pie aģenta sarunājam mašīnu par neticami zemu cenu (nu jā, vēlāk sapratīsim, ka tas izklausījās pārāk labi, lai būtu patiesība) un vēl vienu tūri un kaimiņzemes Čīles slavenāko nacionālo parku Torres del Paine, kas bija mūsu vēlmju sarakstā. 

Tālāko dienas daļu izdomājam veltīt atpūtai un pilsētiņas iepazīšanai. Tā atrodas pie Argentīnas ezera, kuram pieguļ lagūna (Nimez). Sēžam un vērojam tālumā stāvošos flamingo. Tā ir pirmā reize, kad redzam tos savvaļā. Vakaru pavadām mierīgi, izmantojot mūsu viesnīcas spa pakalpojumus. Rīt mums pardzēts agrs rīts.

2. aprīlis - gaisa buča jūras lauvām

Līdz lidojumam uz El Calafati mums ir brīva gandrīz puse dienas. Bija doma braukt skatīties jūras lauvas, bet tomēr izlemjam to nedarīt, jo vakar vakarā internetā salasījāmies stāstus par 2 stundu ekskursijām, kuras krasta vēja dēļ izvēršas par 5 stundu pasākumu un jūrasslimību. Būtu pilnīgi dumji tādēļ nokavēt lidmašīnu. Sūtām gaisa bučas jūras lauvām no krasta.

Klīstam pa Ušuaijas centru. Tā ir pilsēta ar ļoti īpašu estētisma izpratni. Liela daļa ēku atgādina graustus vai dārza būdiņas mūsu izpratnē. Tās bieži ir apsistas ar šīferi, kas mēdz būt nokrāsots dažādās spilgtās krāsās. Daudzviet vēl zied baltais āboliņš, pīpenes, lupīnas un citas puķes. 

Bijām aizmirsušas, ka šodien ir atceres diena, gandrīz visi veikali ir ciet. Tomēr izdodas nopirkt krustmeitiņai solīto pingvīnu. Visi darbi padarīti, dodamies atpakaļ uz viesnīcu un mazliet vēlāk uz lidostu. Jau atkal satiekam vai pusi pingvīnu tūres dalībnieku. Nav jau nekāds brīnums, kā nekā esam izvēlējušās klasiskos tūrisma pieturpunktus.

Tāds, lūk, skats paveras pie pilsētas aeropuerto...

Pēcpusdienā jau esam El Calafate, man šī pilsētiņa iepatīkas uzreiz. Tā esot ļoti strauji attīstījusies pēdējo gadu laikā pieaugošā tūrsima dēļ. Liela daļa vietējo gaučo, kas agrāk nodarbojušies ar aitu audzēšanu, saimniecības ir likvidējuši, un stepē viena pēc otras kā sēnes pēc lietus tiek slietas augšā greznas viesnīcas, hosteļi un viesu nami. Lai nu kā pilsēta šķiet daudz sakoptāka un attīstītāka par Ušuaiju. Bet šī varētu tikt saukta arī par klīstošo suņu pilsētu. Mana sirds lūst. 

Apstaigājam vairākas tūrisma firmas, kuru te ir bezgala daudz, lai noskaidrotu, vai tiekam nākamajā dienā uz ledāju tūri. Mums iepatīkas vienas tūrfirmas piedāvājums, bet jāgaida līdz parītdienai. Piekrītam. Paēdam gardas vakariņas "Casimiro" restorānā un vinotēkā, un par tālāko kā Skārleta apņemamies domāt rīt. 

1. aprīlis - joku diena bez jokiem.

Šodien esam nolēmušas doties pārgājienā uz Tierra del Fuego nacionālo parku. Izvēlamies taku, ko mums ieteica viesnīcā strādājošais puisis vārdā Cēzars. Tā ir 8 km gara un vijas gar Bīgla kanālu pa Ensenadas piekrasti, tad gar Lapataijas līci un beigās ved caur mežu parka iekšienē. Cēzara vārdiem runājot, šī taka sniedz vislabāko priekšstatu par parku kopumā. Pārgājiena ilgums paredzēts 3-4 stundas. Autobusā satiekam spāni no vakardienas pingvīnu tūres. 

Tad nu sākam!

Daba te burvīga, skati vareni. Vējš brīžiem tik stiprs, ka cepure jāpietur ar roku, lai to nenopūš. 

Kad esam gandrīz pusē, mums no muguras rikšo viens pārītis (brits/japāniete) no vakardienas ekskursijas. Viņi stāsta, ka esot noklīduši no citas takas, ilgi maldījušies, tad viņus līdz nāvei pārbiedējuši savvaļas zirgi, kas dzinušies pakaļ (man nāk smiekli katrreiz, kad atceros šo stāstu), līdz beidzot laimīgā kārtā viņi atraduši šo taku un tagad cerot paspēt uz autobusu 5os. Un prom viņi ir. Mēs nesteidzamies, jo 7os vakarā ir vēl viens autobuss. Taka apzīmeta kā vidējas sarežģītības, bet man gan liekas, ka ir bišķi grūtāk. Īpaši pēdējais posms ar kāpienu kalnā. Beigu beigās tomēr izlemjam atgriezties pilsētā ar autobusu 5os. Tajā brauc gandrīz puse vakardienas pingvīnu ciemiņu :)

Laura dikti grib nogaršot slaveno Argentīnas steiku. Vakarā aizejam uz viesnīcā ieteiktu restorānu "Maria Lola" (arī TripAdviser augsti novērtētu - pēcāk esam neizpratnē! Mēs NEIESAKAM!). Ēdienkarte ļoti poētiski un kārdinoši piesola debesmannu. Skats pa restorāna logu lielisks, tas gan, bet ēdiens vienkārši nebaudāms. Klasiskais steiks, ko ēd Laura, ir sīksts un 1/3 sastāv no taukiem. Es pasūtu krēmzupu, kas ir vienkārši ieblenderēti zaļumi uzsildītā saldajā krējumā, tā mani nošķebina jau pēc pirmajām karotēm. Bet restorāna šefa "īpašais ēdiens" ir risotto ar jūras veltēm, kas peld jau minētajā saldajā krējumā, rīsi ir irdeni, porcija pilna laša asakām, respektīvi, šim šefpavāram acīmredzot nav ne mazākās sajēgas, kā jāizskatās un kā jāgaršo labam risotto. Sūtam prom gandrīz neskartas porcijas, bet rēķinu saņemam par pilnu summu, kas nav maza. Promejot pasakām, ko domājam, bet rūgtums un viegli nelaba dūša ta' paliek :)

31. marts - kurš sola vairāk pingvīnu?

Vieglā transā pēc pāris stundu miega pametam mūsu mīlīgo mitekli (cilvēks, kā zināms, ir spējīgs ātri visam pielāgoties). Somas nogurušajam ķermenim šķiet divreiz smagākas. 

Skats, paceļoties virs izgaismotās lielpilsētas, ir elpu aizraujošs. Reģionālā lidosta ir pašā pilsētā. Iztaujājam blakussēdošo meiteni par Ušuaiju, viņa atgriežas mājās pēc brīvdienām Rio. Šo to jaunu uzzinam. Piemēram, ka liela daļa pilsētiņas iedzīvotāju strādā vietējās rūpnīcās, kur viņi liek kopā elektropreču detaļas, kas atvestas no Ķīnas, un tad sūta tās tālāk uz valsts ziemeļiem. Un vēl, ka Malvīnu/Folklenda salu kara jautājums šajā pilsētiņā ir īpaši jūtīgs temats, tā kā te dzīvo ļoti daudzi šī kara veterāni. 2. aprīlī ir piemiņas diena. Laura man piebiksta un saka - Paskat, tas ir kungs no picērijas, kurš uzrunāja mūs (piezīme par Putinu). Saku - Nē, nē, nav, es labi atceros cilvēku sejas (vēlāk saprotu, ka laikam gan ne pēc 2 stundu miega). Lidojam pāri sniegotajām Andu virsotnēm un drīz jau piezemējamies lidostā, arī šis ir vizuāli ļoti baudāms pasākums. Meitene mums laipni atvēl savu vietu pie loga un stāsta, ka Ušuaijas reģions Tierra del Fuego (Ugunszeme) ir vienīgais reģions valstī otrpus Andiem. 

Kad lidostā pie slīdlentes gaidu somu (Laura jau savējo sagaidījusi), man pienāk jau pieminētais kungs un jautā, vai esmu meitene no picērijas. Esmu gan. Viņš saka - vai tas nav pārsteidzoši, apskauj mani un sabučo. Saka, ka esot ieradies darba darīšanās, apjautājas par mūsu tālākajiem plāniem un šķiroties novēl laimīgu ceļu. Mani tik ļoti aizkustina šī sirsnība, ka smaids nepazūd no sejas vēl ilgi :) Kad esam iztaujājušas meiteni tūrisma informācijas birojā un dodamies uz taksometru, kāds vīrietis pie ieejas mums skaidrā latviešu valodā saka - labdien! Esot stāvējis mums aiz muguras tūrisma birojā un dzirdējis, ka esam no Latvijas. Viņš ir itālis, kurš prasa, vai mums nav šķiltavu. Nevaram palīdzēt. Nu ļoti interersants šis rīts.

Jau pēc īsa brīža esam mūsu viesnīcā ar skatu uz Bīgla kanālu.

 

Nometam mantas un dodamies uz centru, lai pieteiktos ekskursijām. Apsveram divas iespējas: peldēt ar kuģīti pa Bīgla kanālu gar trim salām - uz vienas laiskojas jūras lauvas, uz otras ir bāka un uz trešās apmetušies pingvīni, vai arī braukt ar autobusu pa sauszemi līdz Martillo vai Pingvīnu salai, pārcelties pāri kanālam ar laivu un stundu ciemoties pie pingvīniem uz salas. Tūrfirma, kas piedāvā braucienu ar kuģīti, saka, ka uz salas ir palikuši tikai 5 pingvīni, konkurenti apgalvo, ka migrējošās cilts pārstāvju vēl ir gana daudz. Izvēlamies noticēt optimistiskākajai no prognozēm.

Mūsu grupa un gids ir ļoti kolorīti. Pa ceļam piestājam nacionālā parka muzejā, kur izstādīta liela putnu, zivju un zīdītāju kaulu un skeletu kolekcija. 

Tad ar motorlaivu dodamies uz Pingvīnu salu. Labi, ka noticējām, Magelāna pingvīnu te vēl daudz. Un vērojot pie salas piestājošos kuģīšus, saprotam, ka būt sānu pie sāna ar pingvīniem ir kas pilnīgi cits kā bildēt no klāja, proti, esam priecīgas par savu izvēli. 

Mūs nebeidz uzjautrināt grupiņa meiteņu no Taivānas, kuras nemitīgi kaut ko nolaiž greizi - skrien pakaļ pingvīniem, krīt viņu alās, zaudē savas mantas pa salas perimetru. Laikapstākļi mūs nesaudzē, nosaluši un sarkaniem deguniem atgriežamies parkā, piestājam tējnīcā sasildīties un izdzert pa tasei tējas. Viņi te cep gardas kūkas, izmantojot savas saimniecības biolabumus. Dārzā griezdamies aug jāņogu un upeņu krūmi, aveņu dzinumi un citi Latvijā tik labi pazīstami augi. Pilnā sparā zied lupīnas, tās tiekot audzētas kaitēkļu atbaidīšanai. Jocīga sajūta būt otrā pasaules galā un redzēt ko tik ļoti pazīstamu. Pēc brīža dodamies atpakaļ uz Ušuaiju. Visi pingvīni dzīvi (par spīti draudiem no Taivānas) un miegs mums šonakt ļoti salds.

30. marts - tirdziņtandziņdiena

Jau vakar vakarā pirms gulētiešanas izlēmām, ka šorīt ļausimies miegam un boikotēsim modinātājus. Mani pamodina lietus ritmiskā pakšķēšana pret loga rūti. Diez, vai tas nozīmē, ka San Telmo šodien nenotiks izslavētais svētdienas krāmu tirgus, uz kuru bijām domājušas doties? Un tāda vienība kā lietussargs mūsu tā jau pilnajās somās vietu neatrada. Toties lietus pončo gan mums ir. Es gan izdomāju, ka stilam ir nozīme un to nevelku :) Bet līdz brīdim, kad tiekam ārā no mājas, lietus ir mitējies.

Aizbraucam līdz San Telmo, staigājam pa garo Defensias ielu un pētām niekus stendiņos. Ik pa laikam ieklīstam kādā antikvariātā, to te ir pa pilnam. Sagribas ēst, ieejam indiešu restorānā cerībā, ka tam nu gan jābūt labam (līdz šim ar ēšanu ārpus mājas mums nav īpaši veicies), un atkal jau - tā ir ne tā labākā argentīniešu versija PAR.

Pēc maltītes turpinam virzīties tālāk, līdz nonākam centrālajā skvērā, kur cerējām ieraudzīt tango dejotājus. Bet viņu nav. Sasodīts! Tālāk plānā Modernās mākslas muzejs, kur ieeja nez kādēļ bez maksas (kaut kas neticams!!! Mums pa šīm dienām jau radies iespaids, ka Argentīnā tūrists uzskatāms par slaucamu govi). Muzejs labs, ekspozīcijas arī. 

Tad mūsu ceļi ar Lauru šķiras. Viņa dodas uz tango nodarbībām, es esmu nolēmusi mierīgā garā sakrāmēt somu. Vēl jāsatiek mūsu mājvietas saimniece Lucia, kura grib atvadīties un pasūtīt mums taksi, tā kā jau pusčetros naktī jādodas uz lidostu, lai nokļūtu mūsu ceļojuma nākamajā punktā - tālākajā pasaules pilsētā uz dienvidiem - Ushuaia.

Lēnā garā dodoties uz metro staciju, ieklīstu kādā pasāžā (Pasaje de la Defensa), kas beidzot dod to Buenos Aires sajūtu, ko biju iztēlojusies šurp braucot (kaut gan no kāda attālāka stūra skan franču šansoni). Esmu absolūtā sajūsmā un nolemju uzkavēties, lai izdzertu tasi kafijas. 

Pasāžā ir vairākas krāmu bodītes. Kamēr malkoju stipro, melno dziru, mani uzrunā kafejnīcas īpašniece un dod piemērīt kažokādas cepuri. Saka, ka viņas draudzene, kas sēž pie attālāka galdiņa un kam pieder blakus esošā krāmu bodīte, braucot pirkt mantas savam veikalam uz Parīzi. Protams, seko jautājums, no kurienes esmu :) Viņa stāsta, ka pasāža un tās bodītes atveroties tikai svētdienās, bet arī pārējās nedēļas dienās te - San Telmo dzīve kūsājot. Tango sākšoties centrālajā skvērā šovakar tikai pēc 8 un šis pasākums arī notiekot tikai svētdienās. Skāde, esmu apsolījusi pa ceļam uz mājām izņemt Lauras drēbes no veļasmazgātuves un tā strādā tikai līdz 8iem. Mūsu miteklī veļasmašīna niķojas. Atvados un steidzu uz metro, jo esmu aizsēdējusies. Izejot uz ielas, saprotu, ka īstais fīlings šim rajoniņam parādās tikai ar krēslas iestāšanos. 

Iela šķiet daudz garāka kā šurp nākot. Sāku pielikt soli. Ieeja metro slēgta, skrienu pie policista un ar savām neesošajām spāņu valodas zināšanām mēģinu noskaidrot, kas par lietu. Man piepalīdz kāds spāniski runājošs pāris, kuri saka, lai skrienu uz ieeju kvartālu tālāk. Viņiem, šķiet, izrauta soma vai izvilkts maks, ievēroju viņus pirms mirkļa netālajā skvērā pētām miskašu saturu. Slapju muguru, bet laimīga iejoņoju pakaļ drēbju maisam 10 min pirms slēgšanas. Pasākums tomēr atbildīgs, maisā gandrīz visas Lauriņas drēbes, viņa dejo tango un nemaz nenojauš, ka par 10 min izbēgusi iespējai nākamo pusotru nedēļu tērpties ļoti ierobežotā apģērbu klāstā :) (caur Buenos Aires lidosim atceļā uz Iguazu).

Lucia ēd vakariņas un ierodas mūs apraudzīt kopā ar savu draugu tikai pēc pusnakts, kad mēs jau esam pidžamās. Jā, šī pavisam noteikti ir pilsēta, kas nekad neguļ :) Mums miegam atlikušas nieka 2 stundas...

29. marts - jauko cilvēku diena

Šodien ceļamies agri (ak vai, kā nāk miegs!), jo dodamies uz Colonia del Sacramento Urugvajā, kas, ar prāmi (tiesa gan ātro) braucot, ir tikai stundas attālumā no Buenos Aires. Šo pilsētiņu dibinājuši portugāļi 1680. gadā, bet vēlāk to izkarojuši spāņi, jo Colonia del Sacramento ir kalpojusi par stratēģiski svarīgu punktu labumu mīšanai. Visa Colonia vecpilsēta ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Jau 7os no rīta traucamies pa tukšajām Buenos Aires ielām taksometrā, cerībā nenokavēt check-inu, ostā visas procedūras gandrīz tikpat stingras kā lidostā, tā kā ir jāšķērso valstu robeža, tādēļ tur jāierodas laicīgi. 8:30 kā pēc saraksta jau viegli šūpojamies Rio del Platas viļņos un ņipri peldam Urugvajas virzienā. Dikti jocīgs izskatās brūnais ūdens, kas iekrāsojies no upes nogulsnēm. Un vēl jocīgāka ir apziņa, ka tā īstenībā ir upe nevis jūra, jo krastus nevar saskatīt. 

Brokastis uz klāja, foto sesija un esam klāt. Jau iebraucot ostā, skatam paveras maza, mīlīga pilsētiņa ar stalti izslējušos baltu bāku un palmām. Ir sajūta, ka diena būs izdevusies. Izkāpjot krastā un veroties tūrisma informācijas biroja virzienā, kāds kungs mūs uzrunā un laipni paskaidro, ka ieeja esot no otras puses. Tūrisma birojā visi ļoti laipni, runā angliski un zina, kur ir Latvija. Pēc tam, kad esam saņēmušas ieteikumus un norādījumus no biroja darbiniekiem, liekam somas plecos un dodamies vecpilsētas virzienā. Pilsētā mītot 27000 iedzīvotāju, neesot neviena luksafora un esot ļoti droši. Ir riktīgi karsti un pulkstenis rāda tikai 10 no rīta. Apstaigājam vecpilsētu, tā tiešām ir īsta miera osta pēc kustīgās un skaļās Buenos Aires. 

Foto top viens pēc otra, uzkāpjam bākā, klik-klik - vēl daži foto un izdomājam, ka ir laiks virzīties uz pludmales pusi, pa ceļam paēdot. Bija doma uz dienu noīrēt ričukus, bet tā kā cena, mūsuprāt, ir pārāk augsta un jāminas kalnā šādā karstumā, atmetam ar roku un turpinām iet. Ir arī opcija tūristu hop-on, hop-off autobuss, bet to norakstām jau pašā sākumā, tā kā šī pasākumam cena ir neadekvāta - 25 USD, dārgāk nekā Buenos Aires. Norēķināties šeit var vairākās valūtās - Urugvajas peso, Argentīnas peso un ASV dolāros, kas arī ir visizdevīgākais no variantiem, taču katrai bodītei ir savs kurss, jārēķina līdzi. Pašā speltē sasniedzam tūrisma birojā ieteikto krodziņu "ar skatu". Ir arī. Un nosaukums vēsta "Puerto Tranquilo" - miera osta. Ir arī. Pasūtam sangriju un ēdamo, saslienam kājas gaisā un baudām ambienci.

Arī šeit ir daudz suņu. Tie ik pa laikam pienāk noskaidrot, vai mēs negrasāmies viņus pacienāt ar kaut ko garšīgu. Kad mēs neprotamies, dažs steidz izlaizīt šķīvjus. Pēc pāris stundām nokāpjam pludmalē, kur mums uzrodas jauni četrkājainie draugi, peldamies (Laura saka - iedomājies, martā!!! Iedomājāties? :))) un ķeram sauli. 

Tad ar nožēlu secinām, ka ir laiks atgriezties pilsētā, jo gribam paspēt izdzert pa matei vecākajā (17. gs.) krodziņā uz senākās pilsētas ielas. Tātad mate - tā ir tēja, kas pagatavota no negrauzdētām akmeņozola lapām un kuru dzer gandrīz visi Dienvidamerikas iedzīvotāji. Tā tiek aplieta īpašā trauciņā un dzerta caur īpašu salmiņu ar karotīti galā, kas vienlaicīgi kalpo kā sietiņš, lai mutē nenonāk tik daudz biezumu (te pieejama plašāka informācija http://www.pareizs-uzturs.com/public/teja-mate.php). Colonia del Sacramento gandrīz katrs vietējais, ko redzam, pārvietojas ar padusē iespiestu termosu, kur tiek glabāts karstais ūdens tējas apliešanai, un mates tējas trauciņu rokā. Kad pilsētas vecākajā krodziņā pasūtam katrai pa mates tējai, bet mums atnes vienu trauciņu, un mūsu nesapratni steidz kliedēt visi krodziņā sēdošie, kas saka, ka tā piedien, Laura atceras, ka lasījusi par mates tējas dzeršanas pasākumu, kas līdzinās miera pīpes pīpēšanai un kalpo par socializēšanās rituālu. Mums par godu pat tiek pieaicināts kāds vietējais puisis no ielas, kurš pārvalda angļu valodu un ļoti ziņoši izskaidro procedūru. Tad jau mēs kļūstam par galveno uzmanības un uzjautrināšanās objektu šajā iestādē, jo darām visu nepareizi un mūsu sejas izteiksme laikam runā pati par sevi, tēja šķiet bezgala rūgta un jāatzīst - mums tā ne visai. Tad mūs uzrunā pie blakus galdiņa sēdošais argentīniešu pāris, iztaujā, no kurienes mēs un ko te darām, uzzinot tālākos ceļojuma plānus, iesaka, ko vajadzētu redzēt. Kārtējie jaukie un ieinteresētie cilvēki, kuri zina, kur atrodas Latvija. Pēc brītiņa sakām ardievas un steidzam uz prāmi, atkal jāierodas laicīgi. Vēl divi zīmogi pasē un peldam atpakaļ uz Argentīnu. Pa ceļam uz mājām iegriežamies kādā picērijā paēst vakariņas, jo pēc dienas pludmalē vēderā jau kurkst vardes. Mūs atkal uzrunā kāds zolīds vecāks pāris, jautājot, vai esam no Holandes, izdzirdējuši, ka esam no Latvijas, saka, ka viņi cerot, ka Putina kungs mūsu valsts robežas nepārkāps, un sirsnīgi novēl mums izbaudīt ceļojumu. Jau atkal esam izbrīnītas par šejieniešu labajām ģeogrāfiskajām zināšanām, interesi un lielo sirsnību. 

Burvīga diena.