15. aprīlis - Inku ceļš

Iepriekšējā ierakstā esmu piemirsusi pieminēt dienas satraucošāko piedzīvojumu - braukšanu īrētajā mašīnā pa Saltas ielām. Par to Laurai pienākas medaļa :)

Rītu iesākam agri, visas mūsu somas saliktas mašīnā, priekšā trīs dienu roadtrips. Šodienas plānā ir Quebrada de Humahuaca Jujuy provincē - ieleja Andu kalnos, pa kuru vasarās plūst Rio Grande (upe), bet tagad tā ir izžuvusi, jo tā ir sezonāla un vasara šajā pasaules puslodē ir tikko beigusies. Šī ieleja ir iekļauta UNESCO kultūras mantojumā kā 10 000 gadu vecs tirdzniecības ceļš, saukts par Inku ceļu, kas aizvijas līdz pat Bolīvijai. Gribam apskatīt divus punktus - Purmamarku ar savu slaveno septiņu krāsu kalnu un Salinas Grandes, kas ir liels sāls tuksnesis, un, protams, visu skaistumu, kas ir apkārt. Skati burvīgi, milzīgie, senie kalnu masīvi, platā, izžuvusī upes gultne, lieli kaktusi. Ehhh, skaistums!

Pēc kādām pāris stundām iebraucam Purmamarkā un esam neizpratnē, ko šajā mazajā pilsētiņā pasākt visas dienas garumā, tā kā daudzas tūrisma firmas piedāvā te stundām vērot septiņu krāsu kalnu. Nu, ļoti iespējams, ka mainoties saules leņķim un līdz ar to arī apgaismojumam, kalns izskatās citādāk, bet visapkārt ir vēl tik daudz skaistuma, ka mēs nu pilnīgi noteikti netaisāmies te pavadīt visu dienu.

Jā, celtniecības izmaksas te laikam nav visai augstas :) 

Piesēžam kādā no vietējām kafejnīcām, izdzeram pa kafijai, apēdam pa pāris empanadām (pīrādziņi, pildīti ar gaļu, sieru vai dārzeņiem), sapērkam vēl līdzņemšanai un dodamies nobildēties uz slavenā septiņu krāsu kalna fona, kas kādai vietējai dāmai ir ienesīgs bizness, tā kā viņa tirgo biļetes uzkāpšanai nelielā pakalniņā, kas kalpo par labu platformu foto uzņemšanai. Lai nu būtu.

Bet atpakaļceļā uzietais rakurss, manuprāt, ir vēl veiksmīgāks. Jā, starp citu, ja kāda no neprecētajām meitenēm vēl nav saskaitījusi 100 baltus zirgus, pilnīgi noteikti var doties uz Argentīnu, te to ir bezgala daudz :)

Izpētām karti, sāls tuksnesis no šejienes ir nieka 45 km attālumā, lecam mašīnā un turpinām ceļu. Tas vijas augstāk kalnos un kļūst arvien līkumaināks.

Man sāk sāpēt galva un mesties nelabi, saprotu, ka laikam esam ļoti augstu. Pavisam drīz arī nāk atbilde. Ehh, kā tagad noderētu Giljermo kokas lapas! :)

Aiz šīs kalnu grēdas iztālēm pamanām sāls tuksnesi. Skats ir iespaidīgs.

Pietuvojoties, esam baltā plašuma noburtas. Gaisā var sajust sāls smaržu. Fotosesija var sākties! :)

Bez saulesbrillēm te nu nekā. Tūristu padaudz. Šeit ir arī strādājoša sāls ieguve. Baltajā laukā ik pa laikam iebrauc smagās mašīnas un atgriežas ar sāls kravām.

Atpakaļceļā arvien sajūsmināmies, raugoties dabas varenībā un burvībā, iežu dažādais kolorīts visā krāšņumā paveras varenajās kalnu grēdās. Kaktusu stāviem, saules apmirdzētiem, apkārt viz gaismas oreols. Skaisti.

Pa ceļam uz Humahuaca iebraucam mājīgajā Tilcara pilsētiņā, kur dikti sapriecājamies par kādu bodīti, kur var nopirkt svaigi spiestas sulas. Katra kāri izdzeram pa puslitrīgai glāzei. Humahuaca iebraucam jau melnā tumsā un izlemjam, ka te nepaliksim. Griežam riņķī un braucam meklēt naktsmājas kādā no ceļmalas viesnīcām. Piestājam lepnā dizaina viesnīcā Hotel Huacalera, kas, jāatzīst, šajā vidē šķiet diezgan jancīgi. Recepcijā piesolītā SPA pirtiņa nav iesilusi. Metam mieru un dodamies ēst vakariņas. Restorāns lepns, bet cenas draudzīgas un ēdiens gards. Diena varen piesātināta. Laurai par lielo stūrēšanu pienākas vēl viena medaļa.