Tā arī ir, kā vakar tikām brīdinātas - šodien ik pa laikam gāž kā ar spaiņiem, zibeņo un ducina pērkons. Tomēr nolemjam doties apskatīt slaveno ūdenskritumu. Un labi, ka tā. Par spīti tam, ka esam slapjas jau pēc pirmās takas, kas ved uz Velna rīkli - vietai, kur kopā satek divas upes un dārdēdamas gāžas lejā no 82 m augstuma, veidojot 150 m platu U formā izliektu ūdens sienu, sajūtas ir neaprakstāmas.
Negaiss un lietavas šim parkam piešķir īpašu gaisotni, krāsas ir košākas, takas baisākas, un jāsaka - džungļiem tas piestāv. Pērkona grandēšana saplūst ar ūdenskritumu dārdoņu. Ik pa laikam mūsu ceļu aizšķērso koati bars, kuri meklē ēdienu un pāri ūdenskritumiem tiek vienīgi tādā pašā veidā kā cilvēki - pa tūristu takām. Parkā ik pa laikam ir izvietotas brīdinājuma zīmes ar šo it kā mīlīgo dzīvnieciņu kodumu fotogrāfijām. Un vēl klīst stāsti, ka viņi čiepjot visu, kas nav piesiets, tā kā galvenais esot paķert, tikai pēc tam tiekot skatīts, vai tas ir ēdams vai nē. Tādā veidā daudz tūristu ir atvadījušies no savām dārgajām saulesbrillēm, telefoniem un fotokamerām. Esam gana sabaidītas, griežam tiem ceļu pie katras tikšanās.
Slikto laikapstākļu dēļ tūristu ir pamaz, liela daļa skatu laukumu pieder mums vienām. Parka restorānā paēdam sātīgas pusdienas (Laura saka, ka te viņa esot ēdusi visgardāk pagatavoto Argentīnas steiku) iemetam graķīti, lai sasildītos, un dodamies atkal ārā lietū. Skati ir fantastiski. Kaut kur lasīju, ka ASV pirmā lēdija Rūzvelta kundze pirmo reizi ieraugot Iguazu (pieņemu, oficiālās vizītes laikā) esot izsaukusies - Ak, mūsu nabaga Niagāra! Es viņai pilnībā piekrītu - Niagāra salīdzinājumā ar Iguazu ir pupu mizas :)
Naktsmītnē pārrodoties, esam laimīgas beidzot uzvilkt sausas drēbes un dzeram karstas tējas, cerībā nesaslimt pēc šīs Lielās Ūdens dienas.
No comments :
Post a Comment