Streiki Argentīnā ir bieža parādība, arī mēs esam ietrāpījušas uz vienu. Šodien nekursē autobusi un nestrādā daudzas iestādes. Cerība mirst pēdējā, aizejam līdz autobusa pieturai, jo bijām domājušas apskatīt Iguazu ūdenskritumu arī no Brazīlijas puses. Pieturā apstājas taksometrs un tā šoferis saka, ka varam negaidīt, autobuss nenāks. Laura noskaidro, ka līdz Brazīlijas nacionālajam parkam un atpakaļ brauciens ar taksi mums izmaksās tikai divas reizes dārgāk kā vakardienas brauciens ar autobusu uz nacionālo parku Argentīnas pusē. Tā kā to ir vērts ņemt vērā, ceļojot kuplākā pulkā. Lecam iekšā. Pēc minūtēm 15 jau šķērsojam robežu un esam klāt. Taksis solās mūs sagaidīt pēc 4 stundām.
Brazīlijas puses parks šķiet daudz industriālāks un tālāk no dabas. Un arī mazāks. Bet ir iespējas dažnedažādām aktivitātēm. Mums tomēr pie sirds vairāk gāja Argentīnas puse. Putnu parkā netiekam, jo tur nevar maksāt ar karti, un nacionālā parka bankomāts gražojas un negrib man dot Brazīlijas reālus. Līdz mūsu braucienam atpakaļ palikusi mazāk kā stunda. Metam mieru, izdzeram pa sulu kokteilim un ejam gaidīt taksi.
Tā kā lietavu dēļ (tā vismaz mums cenšas iegalvot Oskars) mūsu cabanās wifi vairs nedarbojas, meklējam ēstuvi, kur varam pietikt internetam, jo mums vēl joprojām nav naktsmāju nākamajā pieturas punktā - Saltā. Ieejam kādā eklektiskā/hipsterīgā vietiņā, paēdam kārtējo pseido Āzijas maltīti, nokārtojam darīšanas virtuālajā pasaulē un sākam pļāpāt ar ņujorkieti pie blakus galdiņa, kura mūs uzaicina pie sevis uz hosteli uz vīna glāzi. Viņa Argentīnā ir jau trešo reizi, tādēļ nospriežam, ka viņa mums varētu dot kādu vērtīgu padomu, bet finālā pasākums izvēršas par pļāpāšanu ar viņu un vēl diviem amerikāņiem par viskautko. Bet vakars jauks. Un esam izbaudījušas hosteļa gaisotni.
Rīt lidojam uz Saltu.
No comments :
Post a Comment