8. aprīlis - tiekamies džungļos!

Šodien mums pārlidojumu diena. Lidojam no El Calafate uz Buenos Aires un no Buenos Aires uz Iguazu. Te galvenais apskates objekts - Iguazu ūdenskritums, kurš sastāv no apmēram 275 atsevišķiem ūdenskritumiem. Ja visi Iguazu ūdenskritumi veidotu vienu nedalāmu ūdenskritumu, tas būtu platākais pasaulē.

Ierodamies galamērķī ap 7iem vakarā. Gaiss ir tik mitrs un karsts, ka to šķiet pat grūti ieelpot. Mūs sagaida noīrētās cabañas saimnieks Oskars. Ved mūs cauri džungļiem un savā brīžiem grūti saprotamajā angļu valodā stāsta visu ko interesantu. Aizbraucam iepirkt pārtiku. Atkal jau tikai šķīstošā kafija. Es prasu - Kas par lietu, vai tiešām jūs nezināt, ko nozīmē laba kafija?!? Brazīlija tepat ap stūri! Man tiek atbildēts, ka tā esot par dārgu. Tiešām? Gribu nopirkt avokādo, Oskars man rāda uz zaļiem augļiem gandrīz melones lielumā. Neticami. Tāda izmēra tie te esot. Diemžēl, no tiem neviens neesot gatavs. Viņš man apsola atnest kādu brokastīm no kaimiņa koka. Gaidu ar nepacietību (protams, arī šis ir viens no tukšajiem solījumiem). Mazliet vēlāk Oskars kopā ar sievu mūs aizvizina pakaļ saldējumam un atgriežoties cabañā tiekam aicinātas izmantot baseinu. Šādā karstumā tas ir viss, kas vajadzīgs. Un, jā, vēl auksts un norasojis alus :)

6. un 7. aprīlis - Čīle un Torres del Paine nacionālais parks

Ap sešiem no rīta sēžamies autobusā un braucam uz Čīles nacionālo parku Torres del Paine. Nepilnas 5 stundas ceļā un esam klāt. Pie Čīles robežas mūs sagaida kārtējais atraktīvais gids, tiekam sēdināti mazākā autobusiņā un lielā ātrumā traucamies pa grants ceļiem pretīm skaistajām ārēm (autobusa šoferis ir īsts džigits - izrādās, arī Čīlē tādi ir :)) Vēl pierobežā tikām piekodināti samainīt naudu Čīles peso, jo Argentīnas peso te netiekot pieņemti (kārtējie meli, oficiālais kurss izrādās daudz izdevīgāks par maiņas punktā piedāvāto). Iebraucot parkā, tiem, kas paliek uz divām dienām tā teritorijā, ir jāparakstās par noteikumu ievērošanu (tālāk stāstīšu, kādēļ). Ik pa laikam piestājam kādā ainaviskā vietā un izlecam uz 5 min, lai nofotografētos, bet laimīgā kārtā seko arī pusotru stundu gara pastaiga pa brīnišķīgām vietām, kur redzētais skaistums aizrauj elpu.

Te arī stāsts par noteikumu (ne)ievērošanu - šo postažu pirms dažiem gadiem nodarījis kāds tūrists no Izraēlas, kurš kurinājis parka teritorijā ugunskuru. Postījumi ir milzīgi, sods par tiem tikai 10 000 USD, bet Izraēlas valdība piedāvājusi dažāda veida palīdzību jaunaudzes atjaunošanā. Tagad par ugunskuru kurināšanu tiekot piespriests 3 gadu cietumsods un to pašreiz izciešot divas tūristu grupas no tās pašas Izraēlas. Hmmm. Savādi ļaudis. 

Pēc tam, kad esam ieturējuši nelielas pusdienas, atvadāmies no saviem grupas biedriem, jo šī ir vienas dienas tūre, bet mēs paliekam uz divām un rīt atgriežamies Kalafatē ar citu grupu. Mums atbrauc pakaļ viesnīcas organizēts transports un aizved mūs uz mūsu naktsmītni. Vieta fantastiska, gandrīz iekš nacionālā parka (mums gan tika solīts, ka tā IR parka teritorijā, bet sākam jau pierast pie tukšiem solījumiem un šīs "nelielās nobīdes" mūs vairs nepārsteidz). Viesnīciņa ir ārkārtīgi mīlīga, īstā lauku māju stilā ar tamborētām sedziņām un lielu krāsni. Elektrības ģenerators tiek darbināts tikai dažas stundas dienā no rīta un vakarā, saziņa ar citiem notiek pa rācijām. Kaimiņmājā tiek turēti zirgi, kuri klīst apkārt arī pa mūsu viesnīcas dārzu, un turpat ir arī lielisks restorāns, kur ieturam gardas vakariņas. Neliela kokaudzīte izskatās pēc maģiska pasaku meža. Te ir burvīgi!

Nākamajā rītā, kā jau viesnīcas saimniece solīja, viss ir miglā tīts, bet labā ziņa ir tā, ka migla krīt, nevis ceļās. 

Tāpat kā uz ledājiem esot, arī te mums nemitīgi tiek skandēts, ka esam veiksminieces, jo ar laiku esot ļoti laimējies. Torres del Paine vairumā dienu kalnu kores tinoties mākoņos, mūs šīs abas dienas pavada gandrīz skaidra, zila debess. 

Šoferītis mūs aizved uz vietu, kur pēcpusdienā mums jāpievienojas šodienas grupai. Atstājam informācijas punktā somas un dodamies uz Kondoru kalnu. Takas ir ļoti slikti iezīmētas, rezultātā aizejam pa citu taku un pēcāk, mēģinot nokļūt uz īstās, blandāmies pa brikšņiem un rāpjamies pa nogāzēm, līdz beidzot sāk palikt neomulīgi (man galvā rādās ainiņas no "Kapteiņa Granta bērniem" ar Robertu kondora nagos plus doma par izsalkušām pumām nedod mieru). Laimīgi atgriežamies bāzes stacijā. Laura vēlreiz kārtīgi iztaujā norādes. Seko otrais dublis, šoreiz veiksmīgi, kārtējais lielais kāpiens un kā atalgojums kārtējā burvīgā ainava.

  

Vakarā apgarotas atgriežamies Kalafatē. Dodos pēdējā apgaitā pa galveno ielu Blusiņas meklējumos un, kad jau gandrīz izkūpējusi mana pēdējā cerība, ap stūri ieraugu smilšu krāsas spalvu kušķi. TĀ IR BLUSIŅA - sveika un vesela!!! Mūsu abu prieks, vienai otru ieraugot, ir neviltots. Pēkšņi mums līdzās parādās arī Laura, kura, pašai negribot, ir ievilkta šajā afērā :D un labi, ka tā, jo viņa rod veiksmīgu risinājumu tam, kā attaisīt suņu barības konservu, kam notrūkusi attaisāmā ļipiņa. Blusiņa šņakstinādama notiesā savas vēlās vakariņas un mūsu sirdis silda prieks. Vēl tikai foto uz atvadām un labas, ilgas dzīves vēlējumi Blusiņai! 

Beidzot ir laiks arī mums pašām ko apēst, dodamies uz mūsu viesnīcai ielas otrā pusē esošo restorānu "Isabel", kuru katru vakaru pildīja cilvēku pūļi un mēs katrreiz atlikām mūsu apmeklējumu uz nākamo dienu. Tad nu šī ir pēdējā iespēja. Un labi, ka izmantojām. Ēdiens ļoti gards - gatavots pēc argentīniešu vecmāmiņu un gaučo receptēm, cenas labas, apkalpošana draudzīga. Iesakām!

5. aprīlis - piespiedu dīkstāve

Tā kā vakardien tikām "uzmestas" ar solīto neticami lēto mašīnas piedāvājumu, šajā rītā ceram labot situāciju, dodoties uz jau iepriekš aptaujāto AVIS kompāniju, bet tur arī nekā, jo mašīnu jāņem uz divām dienām, tā kā rīt ir svētdiena un kantoris ciet. Mums tas neder, jo rītdien uz divām dienām braucam uz Čīli. Izmēģinam savu laimi citās mašīnīres kompānijās, bet tur summas ir astronomiskas. Nu, ko lai dara, mums ir piespiedu brīvdiena. Lielo kreņķi neķeram, jo, ja godīgi, esam jau mazliet sagurušas no intensīvās programmas. Atceļā mums paveras satraucoša aina - ik pa laikam uz ietves ir asiņu peļķes un vienas suņa ķepas asiņaini nospiedumi, kuri beidzas pie kāda būvlaukuma. Man bail, ka tā nav Blusiņa. Laura mierina, sakot, ka te taču daudz tādu suņu, kas riedami metas virsū un skrien pakaļ mašīnām, kas ir visticamāk šāda incidenta rezultāts. Taisnība, bet man nemierīga sirds. 

Pārējo dienas daļu pavadām bumbulējot pa viesnīcu. Dienas gaitā divreiz apstaigāju galveno ielu ar suņu barību somā, bet no Blusiņas ne vēsts... 

4. aprīlis - ledāju varā

7:30 kā ķipīši sēžam viesnīcas foajē un gaidām, kad mums pakaļ atbrauks tūroperators, lai vestu skatīt slaveno Perito Moreno ledāju. Plkst. 8:00 tas beidzot notiek. Vēl pusstundu riņķojam pa citām pilsētas viesnīcām, kuplinot mūsu pulku.

Pēc pusotras stundas tiekam aizvizināti ar autobusu līdz Los Glaciares (ledāju) nacionālajam parkam. Tad mums tiek dotas pāris stundas, lai apskatītu ledāju no tam paredzētajām terasēm Brazo Rico (Argentīnas ezera dienvidu atzara) otrā krastā. Skats ir varen iespaidīgs! Ik pa laikam var dzirdēt, kā ledājā rodas kāda jauna plaisa, atskanot skaļam krakšķim, bet kad no ledāja atdalās kāds gabals, pat ja tas ir neliels, tas ieveļas ūdenī ar milzīgu troksni, kas ir līdzīgs pērkona dārdam, un ūdens viļņojas vēl ilgi pēc tam, kad ledus gabals jau ieniris ezera dzīlēs.

Perito Moreno ledājs esot trešais lielākais pasaules saldūdens rezervju avots. Tā augstums virs ūdens sasniedz 70 - 100 m, bet zemūdens daļa ir 100 - 200 m bieza. Tādēļ dažkārt esot vērojami atlūzušie gabali, kas pēkšņi iznirstot virs ūdens un paceļoties divreiz augstāk par pašu ledāju. Mums ir iespēja redzēt kādas salīdzinoši nelielas atlūzas paraugdemonstrējumus. 

Pēc pāris stundām jau sēžam mazā kuģītī, kas mūs ved uz pašu ledāju, jo tūres ietvaros ir paredzēta arī 2 stundu pastaiga pa Perito Moreno. Galamērķī mūs sagaida gidi, sēžam kā princeses, kamēr mūsu zābakiem tiek piestiprināti kramponi (saukti arī par kaķiem, dzelkšņiem vai koškām) un puiši iztaujā mūs par nacionālo piederību un citām lietām (šķiet, mums jau atkal ir uzradušies precinieki :)) Tad mūsu burvīgais piedzīvojums var sākties. Ejam pa krasta līniju, kur paveras nereāls skats ar milzīgu akmeņu grēdām un koka bluķiem, kas sagrūsti krastā. Tas tādēļ, ka, lieliem ledusgabaliem atdaloties no ledāja, ūdens līmenis šajā ezera atzarā mēdzot pacelties pat par 30 m!!!

Esam absolūtā sajūsmā par šo pasākumu. Tas lasāms mūsu sejās :)

Un šādi izskatās kramponi un viena no latviešu princesēm tajos.

Kad esam gana izstaigājušies (labprāt gan staigātu vēl un vēl), mūs sagaida vēl kāds pārsteigums - glāze viskija ar ledāja ledu tajā. Priekā!

Ja vien jums gadās būt Patagonijā, tad šī tūre ir OBLIGĀTA! :)

Sārtiem vaigiem un laimīgas kāpjam atpakaļ kuģītī, ar kuru pēc darbadienas atgriežas arī daļa mūsu gidu un kramponu licēju. Šie mūs aicina vakarā tikties vietējā krodziņā, taču mūsu randiņš tā arī nenotiek, jo pusotru stundu kavējamies (mēģinam risināt mašīnas īres lietas, protams, solītā mašīnas īres cena ir daudz augstāka, tādēļ sakām - Nē, paldies!) Vai nu viņi jau atmetuši cerības mūs sagaidīt, vai arī vēl nav ieradušies kā jau dienvidniekiem pienākas :) Toties atceļā satiekam manu četrkājaino draudzeni, kura no priekiem lec pa gaisu un laiza rokas. Mana sirds ir šī suņabērna savaldzināta, gribu to vest sev līdzi uz Latviju! :) Tiekam eskortētas līdz viesnīcai. Esmu pārsteigta, kad viņa atsakās no suņu cepumiem, kuri man vēl ir krājumā, bet baksta ar purnu, prasot kādu glāstu. Šis suņuks nealkst ēdiena, bet gan mīlestības. Šovakar viņa tiek pie vārda - nokristu viņu par Blusiņu :)

3. aprīlis - kādas draudzības sākums

No rīta aizejam līdz mašīnu īrei, jo mums ir doma aizbraukt apskatīt arī tuvējo pilsētu El Chalten un tās lepnumu - Fitz Roy smaili. Secinām, ka mašīnas īres cenas ir diezgan augstas. Laura vēl izpēta iespējas turp nokļūt ar autobusu, bet tad mums jāatsakās no brīvības piestāt, kur tīk, jo šis Argentīnas ceļš - ruta 40 ir leģendārs skaisto ainavu dēļ. Pa ceļam man uzrodas draudzene, kāda smilšu krāsas sunīte, kura mums uzticīgi seko pēc tam, kad esmu to sabužinājusi un pakasījusi tai aiz auss. 

Laura dodas pie vakardien atrastā tūrisma aģenta, es tikmēr dodos uz lielveikalu nopirkt manai jaunajai paziņai kaut ko smeķīgu. Suņuks apēd visus gardumus kāru muti. Pie aģenta sarunājam mašīnu par neticami zemu cenu (nu jā, vēlāk sapratīsim, ka tas izklausījās pārāk labi, lai būtu patiesība) un vēl vienu tūri un kaimiņzemes Čīles slavenāko nacionālo parku Torres del Paine, kas bija mūsu vēlmju sarakstā. 

Tālāko dienas daļu izdomājam veltīt atpūtai un pilsētiņas iepazīšanai. Tā atrodas pie Argentīnas ezera, kuram pieguļ lagūna (Nimez). Sēžam un vērojam tālumā stāvošos flamingo. Tā ir pirmā reize, kad redzam tos savvaļā. Vakaru pavadām mierīgi, izmantojot mūsu viesnīcas spa pakalpojumus. Rīt mums pardzēts agrs rīts.

2. aprīlis - gaisa buča jūras lauvām

Līdz lidojumam uz El Calafati mums ir brīva gandrīz puse dienas. Bija doma braukt skatīties jūras lauvas, bet tomēr izlemjam to nedarīt, jo vakar vakarā internetā salasījāmies stāstus par 2 stundu ekskursijām, kuras krasta vēja dēļ izvēršas par 5 stundu pasākumu un jūrasslimību. Būtu pilnīgi dumji tādēļ nokavēt lidmašīnu. Sūtām gaisa bučas jūras lauvām no krasta.

Klīstam pa Ušuaijas centru. Tā ir pilsēta ar ļoti īpašu estētisma izpratni. Liela daļa ēku atgādina graustus vai dārza būdiņas mūsu izpratnē. Tās bieži ir apsistas ar šīferi, kas mēdz būt nokrāsots dažādās spilgtās krāsās. Daudzviet vēl zied baltais āboliņš, pīpenes, lupīnas un citas puķes. 

Bijām aizmirsušas, ka šodien ir atceres diena, gandrīz visi veikali ir ciet. Tomēr izdodas nopirkt krustmeitiņai solīto pingvīnu. Visi darbi padarīti, dodamies atpakaļ uz viesnīcu un mazliet vēlāk uz lidostu. Jau atkal satiekam vai pusi pingvīnu tūres dalībnieku. Nav jau nekāds brīnums, kā nekā esam izvēlējušās klasiskos tūrisma pieturpunktus.

Tāds, lūk, skats paveras pie pilsētas aeropuerto...

Pēcpusdienā jau esam El Calafate, man šī pilsētiņa iepatīkas uzreiz. Tā esot ļoti strauji attīstījusies pēdējo gadu laikā pieaugošā tūrsima dēļ. Liela daļa vietējo gaučo, kas agrāk nodarbojušies ar aitu audzēšanu, saimniecības ir likvidējuši, un stepē viena pēc otras kā sēnes pēc lietus tiek slietas augšā greznas viesnīcas, hosteļi un viesu nami. Lai nu kā pilsēta šķiet daudz sakoptāka un attīstītāka par Ušuaiju. Bet šī varētu tikt saukta arī par klīstošo suņu pilsētu. Mana sirds lūst. 

Apstaigājam vairākas tūrisma firmas, kuru te ir bezgala daudz, lai noskaidrotu, vai tiekam nākamajā dienā uz ledāju tūri. Mums iepatīkas vienas tūrfirmas piedāvājums, bet jāgaida līdz parītdienai. Piekrītam. Paēdam gardas vakariņas "Casimiro" restorānā un vinotēkā, un par tālāko kā Skārleta apņemamies domāt rīt. 

1. aprīlis - joku diena bez jokiem.

Šodien esam nolēmušas doties pārgājienā uz Tierra del Fuego nacionālo parku. Izvēlamies taku, ko mums ieteica viesnīcā strādājošais puisis vārdā Cēzars. Tā ir 8 km gara un vijas gar Bīgla kanālu pa Ensenadas piekrasti, tad gar Lapataijas līci un beigās ved caur mežu parka iekšienē. Cēzara vārdiem runājot, šī taka sniedz vislabāko priekšstatu par parku kopumā. Pārgājiena ilgums paredzēts 3-4 stundas. Autobusā satiekam spāni no vakardienas pingvīnu tūres. 

Tad nu sākam!

Daba te burvīga, skati vareni. Vējš brīžiem tik stiprs, ka cepure jāpietur ar roku, lai to nenopūš. 

Kad esam gandrīz pusē, mums no muguras rikšo viens pārītis (brits/japāniete) no vakardienas ekskursijas. Viņi stāsta, ka esot noklīduši no citas takas, ilgi maldījušies, tad viņus līdz nāvei pārbiedējuši savvaļas zirgi, kas dzinušies pakaļ (man nāk smiekli katrreiz, kad atceros šo stāstu), līdz beidzot laimīgā kārtā viņi atraduši šo taku un tagad cerot paspēt uz autobusu 5os. Un prom viņi ir. Mēs nesteidzamies, jo 7os vakarā ir vēl viens autobuss. Taka apzīmeta kā vidējas sarežģītības, bet man gan liekas, ka ir bišķi grūtāk. Īpaši pēdējais posms ar kāpienu kalnā. Beigu beigās tomēr izlemjam atgriezties pilsētā ar autobusu 5os. Tajā brauc gandrīz puse vakardienas pingvīnu ciemiņu :)

Laura dikti grib nogaršot slaveno Argentīnas steiku. Vakarā aizejam uz viesnīcā ieteiktu restorānu "Maria Lola" (arī TripAdviser augsti novērtētu - pēcāk esam neizpratnē! Mēs NEIESAKAM!). Ēdienkarte ļoti poētiski un kārdinoši piesola debesmannu. Skats pa restorāna logu lielisks, tas gan, bet ēdiens vienkārši nebaudāms. Klasiskais steiks, ko ēd Laura, ir sīksts un 1/3 sastāv no taukiem. Es pasūtu krēmzupu, kas ir vienkārši ieblenderēti zaļumi uzsildītā saldajā krējumā, tā mani nošķebina jau pēc pirmajām karotēm. Bet restorāna šefa "īpašais ēdiens" ir risotto ar jūras veltēm, kas peld jau minētajā saldajā krējumā, rīsi ir irdeni, porcija pilna laša asakām, respektīvi, šim šefpavāram acīmredzot nav ne mazākās sajēgas, kā jāizskatās un kā jāgaršo labam risotto. Sūtam prom gandrīz neskartas porcijas, bet rēķinu saņemam par pilnu summu, kas nav maza. Promejot pasakām, ko domājam, bet rūgtums un viegli nelaba dūša ta' paliek :)